Šajās dienās visi ceļi ved uz Rīgu, kur sākas XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki. Tajos piedalās arī 51 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs no mūsu rajona. Kur, jūsuprāt, slēpjas Dziesmu un deju svētku fenomens, vakar vaicāju divu svētkos plašāk pārstāvēto pagastu pašvaldību – Sarkaņu un Kalsnavas – vadītājiem Andrim Simtniekam un Vitautam Bartušauskim.
Gluži kā olimpiskās spēles
– Latviešiem tā ir ļoti sena, cauri gadsimtiem no paaudzes uz paaudzi pārmantota tradīcija. Tas ir pasākums, kam gatavojas jau laikus, un reizē – vesels notikums. Pacilātība, kopības, tautas vienotības izjūta. Vārdos pat grūti formulēt. Tā kā pasaulē ir Olimpiskās spēles, tā latviešiem – Dziesmu un deju svētki, – izjūtās dalās Andris Simtnieks, kas arī pats ir svētku dalībnieks, jo dejo pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā. – Uz svētkiem dodamies četri kolektīvi – trīs deju kolektīvi un vokālais ansamblis. Man kā pašvaldības vadītājam patiešām liels prieks, ka pašdarbība mūsu pagastā neiet mazumā. Tā ir iespēja iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, kas laukos ir sevišķi svarīgi, jo cik tad ilgi var tā savrup mājās sēdēt. Pašvaldība arī no savas puses cenšas pašdarbniekus atbalstīt. Iespēju robežās nodrošinām transportu uz mēģinājumiem, tāpat uz koncertiem, festivāliem. Arī transportu uz Dziesmu un deju svētkiem nodrošina pašvaldība.
Svētkos piedalās pieci kolektīvi
– Es domāju, ka tā ir pēctecība, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Protams, līdzi laika ritumam svētkos ienāk arī jaunas nianses, taču tā kopības un vienotības izjūta ir pāri visam, – uzskata Vitauts Bartušauskis. – Nav jau laukos nemaz tik vienkārši uzturēt to pašdarbības garu. Lai kolektīvi būtu līmenī, regulāri jāsanāk uz mēģinājumiem, taču laukos tie jau ir citi attālumi nekā pilsētā, cilvēki pa dienu darbā noguruši. Tomēr prieks, ka pašdarbības tradīcijas pagastā joprojām ir stipras, svētkos piedalās pieci kolektīvi. Nav mums vienīgi vidējās paaudzes deju kolektīva, bet vietā nāk sieviešu vokālais ansamblis, dāmu deju grupa. Vīru vokālajam ansamblim jau ir senas tradīcijas, tāpat sieviešu korim. Ir arī jauniešu deju kolektīvs. Taču man visvairāk sirds sāp, ka skolā nav ne deju kolektīva, ne tādas riktīgas dziedāšanas, bet tur nu vainojama ir pašreizējā izglītības sistēma. Pašvaldība jau no savas puses iespēju robežās savus kolektīvus atbalsta ar telpām, vadītājiem, transportu, taču jābūt pašiem dalībniekiem. Lai dziedāt un dejot vēlme nākotnē neizzustu, tai pamati jāieliek jau skolas solā.
Autore: BAIBA MIGLONE