Lai gan adīšana vairāk tiek dēvēta par vecmāmiņu nodarbošanos, mūsdienās to izmēģina arvien vairāk gados jaunu sieviešu. Tādējādi ir iespējams gūt mieru no ikdienas steidzīgā ritma un baudu no adīšanas procesa. Adīšanas terapiju kā līdzekli stresa pārvarēšanai iesaka pat ārsti.
Šī nodarbe var sniegt prieku par iespēju radīt, izvēloties krāsas un variējot rakstus. Adīšanu par meditāciju dēvē arī EDĪTE MARŠĀNE, kas par interesantāko tajā uzskata patīkamu pārsteigumu, ieraugot galarezultātu.
– Mana interese par rokdarbiem radās jau bērnībā. Mamma adīja zeķes un šuva, arī manas tantes bija rokdarbnieces. Man vienmēr ir paticis adīt, tiklīdz iemācījos pārnest valdziņus, sāku adīt. Zināmā mērā adīšana ir kā meditācija, ļoti patīk pats darba process, ideju ģenerēšana. Sevišķi interesanti ir, kad sākumā ir viena ideja, bet adīšanas laikā prātā iešaujas kas gluži cits – tad ir interesanti vērot, kāds izstrādājums beigās taps. Pārsteiguma moments saglabājas līdz pašām beigām, kad uzadītais vai nu tiek uzvilkts, vai arī nekad netiek lietots, – smaidot atzīst Edīte Maršāne.
Tāpat kā citi rokdarbnieki, arī Edīte bieži vien smeļas idejas interneta dzīlēs, kur atrast var tik daudz ko interesantu, ka nereti pietrūkst laika, lai visu apskatītu un par visu priecātos.
– Pa šo laiku manā īpašumā ir nonākusi adāmmašīna, kuru atveda māsa no Anglijas. Liels paldies viņai par to! Man šķiet, ka biju viena no pirmajām, kas no tradicionālajām krāsām un to salikumiem par pamatu sāku likt krāsaino, kas saucas efektdzijas. Tas nozīmē, ka viens raksts, viens raksta pavediens ir vienā krāsā, bet pamats tiek veidots no pārejošām, skaistām krāsām. Lielākoties mani adījumi top tieši uz adāmmašīnas, lai gan ar rokām adīts arī ir, un vēl joprojām es ļoti daudz mācos. Zināšanas pilnveidoju katru nedēļu – trešdienās braucu uz Sarkaņu amatu skolu, kur notiek tikšanās ar brīnišķīgu meistari Vandu Podiņu, un visas dāmas, kas apmeklē šīs nodarbības, kopīgi mācās un krāj pieredzi, – atklāj Edīte.
Viņa darina dažādas lietas – šalles, zeķes, mēteļus -, un tās aizceļojušas arī ārpus Latvijas robežām, piemēram, uz Angliju un Vāciju. Par mēteļiem Edītei Maršānei ir savs stāsts – viņas māsīca uzticējusi Edītei savas mammas darinātos kvadrātus, no kuriem savulaik tikušas veidotas segas, kā arī atdevusi lietošanā daudzas dzijas.
– Sākumā, kad tiku pie šiem kvadrātiem, īsti nezināju, ko ar tiem iesākt, kā tos izmantot. Vienā no Sarkaņu amatu skolā notikušajām nodarbībām runājām par to, ka varētu kādu apģērba gabalu izgatavot tieši no krāsainiem kvadrātiem. Es ļoti nopriecājos, ka man šādi kvadrāti ir, un sāku tos likt lielajos apģērbos. Tā arī radās krāšņie apģērbi, kvadrāti salikās kopā cits pie cita nemanot. No kvadrātiem tapuši četri izstrādājumi – mētelis, tunika, veste, un vēl viens apģērbs ir procesā, tad visi kvadrāti būs izlietoti. Tos varēja aplūkot Madonas muzejā, tagad tie apskatāmi izstādē Liezēres kultūras namā, bet tālāk apģērbi dosies uz Smiltenes pusi sadarbībā ar Sarkaņu amatu skolu. Diemžēl mana tante Marta Strauta jau ir aizsaulē, taču es ļoti ceru, ka protu iznest viņas darbus tautās. Lai arī viņas vairs nav mūsu vidū, gribētos, ka par šo cilvēku kaut ko zina un viņu piemin, – nosaka Edīte Maršāne.
Vajadzīgos materiālus Edīte pārsvarā iegādājas tepat Madonā – veikalā „Elīze" strādā ļoti laipnas un jaukas pārdevējas, šad tad piemēro arī kādu atlaidi.
– Man jau patīk visu aptaustīt, apskatīt uz vietas. Cenšos izmantot pēc iespējas dabiskākus materiālus. Ja tik daudz laika un enerģijas tiek ieguldīts šo lietu izgatavošanā, gribas, lai tās ilgāk kalpo un ir kvalitatīvas. Esmu dažreiz pirkusi dzijas internetā, šad tad pasūtīju tās no Aliexpress. Nebiju vīlusies, bet manī mēdz būt neticība, vai tas, kas ir rakstīts uz iepakojuma, atbilst patiesajam dzijas sastāvam. Man gan nav sevišķas pieredzes, bet uzskatu, ka mums pašiem uz vietas pietiek daudz labu lietu, – pārliecināta ir Edīte.
Jautāta par to, vai no visiem darinājumiem ir kas tāds, kas sirdij kļuvis sevišķi mīļš, Edīte atbild – nav tā, ka viņa pieķertos kādai lietai un būtu grūti no tās pēcāk atteikties. Viņas dabā neesot glabāt vienu zeķu pāri desmit gadu. Vairāk patīk virzība uz priekšu, kas gan nenozīmē, ka nav vēlēšanās atkārtot līdzīgu lietu, bet nu jau pilnīgi citādākā izskatā. Neesot iespējams sniegt arī konkrētu atbildi, vai no visiem darinājumiem ir tādi, kurus veidot patīk labāk – viss atkarīgs no materiāliem un krāsām. Viņa gatavo gan smalkākus, gan biezākus apģērbus, atšķiras arī to faktūras. Lai gan Edītei patīk košas krāsas, pašai darinot apģērbus, viņa no košuma ātri nogurst, vairāk pie sirds iet mierīgāki toņi. Pašai sevī ieklausoties, Edīte saka tā – pēc gadiem desmit viņa noteikti sacīšot pavisam ko citu, jo gaume un viedoklis laika gaitā mainās.
Edīte ir mamma divām meitām, bet viņas ar rokdarbiem nedraudzējas. Lai gan jaunākā meita esot izrādījusi vēlmi uzadīt māsīcas bērniņam botiņas, lielas intereses par rokdarbiem nav. Tā vietā meitas daudz labprātāk nododas citām nodarbēm.
Vairāk laika rokdarbiem tiek atvēlēts tieši gada tumšajos mēnešos, jo, sākoties pavasarim un vasarai, visvairāk uzmanības prasa darbi mājās un pagalmā. Taču, kolīdz rodas brīvs brīdis, Edītei rokas nekad nav tukšas. Savulaik viņa sadarbojusies ar māsīcu Vinetu Meisteri, kas, dodoties uz tirdziņiem pārdot savus krustdūrienā tapušos darbus, ņēmusi līdzi tirgošanai arī Edītes veikumu. Sākumā veicies ļoti labi, bet vēlāk cilvēki zaudējuši interesi. Edīte Maršāne uzskata, ka tagad pārsteigt ar ko jaunu ir grūti, jo mūsdienās visa kā ir gana, un katrs var iegādāties sev to, kas patīk visvairāk – piedāvājums ir plašs.
18.03.2022.