24. februāris ar Putina armijas iebrukumu Ukrainā kā zibens spēriens skaudri trāpījis manā ierastajā ikdienā. Nekas vairs nav, kā bijis pēdējos trīsdesmit gados. Ir noticis sprādziens dvēselē, kas saasinājis visas maņas.
Kumoss strēgst kaklā, kad pienākusi kārtējā ēdienreize, jo Ukrainā cilvēki tieši tobrīd cieš badu, sāpes, aukstumu, bailes. Skats aptumšojas, kad jāredz nofilmētās sprāgstošās raķetes, grūstošie nami, bēgošie un jau nekustīgie cilvēki, kad jāskatās uz kailām dzīvībām, kas stājas priekšā dzimtajā ciemā un pilsētā iebrūkošām militārās tehnikas kolonnām. Vakarā iemiegot, zem aizvērtiem acu plakstiem kā paātrinātā filmā skrien kadri ar ainām no izpostītās zemes, kur tieši tobrīd cilvēki nakšņo metro stacijās un pagrabos. Tur viņi mēģina iemigt, pārbiedētie bērni miegā kliedz, sievietes dzemdē, un slimie mirst. Tas viss nenotiek pasaules otrā malā, bet tepat, zemē, kas līdzās, zemē, kurai bagāta kultūra, krāšņi tautastērpi, zemē, kurai pieder tik zināmie Karpatu kalni un dzeltensiltie saulespuķu lauki. Jutīgā dzirde ar aizdomām tramīgi uztver ikkatras lidmašīnas rūkoņu Latvijas debesīs, kas pēdējās dienās tik bieži krāsojas vai nu ugunssarkanas, vai zili dzeltenas.
Šā gada traģiskais 24. februāris manī pamodinājis kolektīvo atmiņu par Otro pasaules karu, kura laikā piedzima mani vecāki. Tas nez no kurienes izsaucis nekad vēl nepieredzētas nāves bailes, pateicoties kurām ikviena dzīva būtne iespēj izdzīvot. Ir uzzināts par somas saturu pirmo 72 stundu izdzīvošanai krīzes situācijā, ir apjausta civilās aizsardzības plāna esamība un tas, cik reāli dzīvē tas darbojas.
24. februāris bezgalīgam žēlumam par ukraiņu bērnu un nevainīgu cilvēku ciešanām licis jaukties ar naidu, dusmām un nicinājumu pret pastrādāto noziegumu, pret zvēru, kas kādā cilvēku daļā palicis tik dzīvs un asinskārs. Neziņa par savu, bērnu un mazbērnu nākotni ik dienu saplūst kopā ar milzīgo apbrīnu par nenovērtēto un nenovērtējamo varonību, kas bijusi un ir ukraiņu tautā un Ukrainas Valsts prezidentā, kas rītā un vakarā saucis pēc NATO un ES palīdzības, kas, izmisis par ukraiņu armijas atstāšanu vienu kaujas laukā pret nesalīdzināmo ienaidnieka armijas pārspēku, savas tautas izlietos asiņu litrus saistījis ar Krievijas degvielas litriem, no kuriem tik atkarīgi komfortam pieradinātie eiropieši. Cik daudzi no mums par to iedomās, kad savā automašīnā pildīs kārtējo degvielas bāku?
Manī dzimst milzīgs KAUNS par to, ka ēdu, strādāju, atpūšos – dzīvoju zem mierīgām debesīm tikai tāpēc, ka Ukraina par tām maksā visaugstāko cenu. Manī milst
KAUNS par to, ka manas iespējas palīdzēt, glābt ir tik niecīgas.
KAUNS par to, ka atbildīgās amatpersonas televīzijā panikas mazināšanas nolūkā ik dienu atgādina: „Latvija ir drošībā. Latvijai nekas nedraud." Paldies! Bezgala laba ziņa, bet neērtības izjūta pret nelaimē nonākušajiem manī nemazinās. Lietuvas eksprezidente D. Grībauskaite, sieviete būdama, pirmā publiski pateikusi, ka pret karu cīnīties iespējams vienīgi ar militāru iejaukšanos. Es neaicinu uz karu, bet uz to, ka jāatrod vēl kāda alternatīva, lai Ukraina kā Jēzus Kristus, ejot nāvē, neizpirktu mūsu visu grēkus. Eksprezidents V. Zatlers šajās dienās ir mans elks, kura vīrišķīgajā saprātā un tālejošāku redzējumu paudumā var veldzēties un kaut nedaudz nomazgāt savas vainas un neērtības izjūtu.
Kā lai nosauc to, kas notiek ar mums, kamēr mēs, Eiropas Savienības iedzīvotāji, vairīdamies no kodolkara, no Trešā pasaules kara, darinām Ukrainas karogus un karodziņus, lai solidarizētos ar Ukrainu, kamēr ziedojam Ukrainai, palīdzam kara bēgļiem, bet vienlaikus tajā pašā laikā no malas noraugāmies, kā tiek iznīcināta bagāta, skaista valsts un tās patriotiskā, saliedētā tauta?
Pagājušas jau vairāk par desmit ukraiņu pretošanās – nepadošanās dienām, kas vēlreiz mums pierāda fiziskā un garīgā spēka samērus – fiziski var salauzt, bet garīgi nekad.
Ko darām mēs, kamēr bezbailīgie ukraiņi vieni lej asinis? Desmit dienas ir pietiekami ilgs laiks, lai novērotu, kas ir kas un kurš ir kurā pusē.
Mēs ar lielām bažām iztēlojamies sekas, kas būs, ja Putins uzvarēs, ja atgriezīsies reiz piedzīvotie laiki.
Mēs klusējam un dzīvojam ar iebaroto domu: „Latvijai nekas nedraud. Latvija ir NATO dalībvalsts."
Mēs neiesaistāmies viedokļu apmaiņā, jo apzināmies savu bezspēcību.
Mēs pārkāpjam sev pāri un pēkšņi maināmies, ja esam bijuši Kremļa televīzijas kanālu ietekmēti, un nostājamies vairākuma pusē, jo vairākumam taču ir taisnība, un būt baltam zvirbulim tik neērti.
Mēs veikli pielāgojamies pastāvošajam noskaņojumam, jo tas mums kā politiskam spēkam var nākt par labu Latvijas 14. Saeimas vēlēšanās.
Mēs nešaubīgi turam kursu kopš Tautas frontes un "Baltijas ceļa" laika, atkal esam pirmajās rindās kā toreiz.
Mēs nešaubīgi paļaujamies uz Dievu, uz to, ka gaisma vienmēr uzvar.
Mēs mācāmies patriotismu un vienotību, mēģinām uztaustīt sevī kaut ko no Ukrainas Valsts prezidenta V. Zelenska cēlsirdīgajām īpašībām un godprātīgo, vispusīgo rīcību, ar to domājot viņa nebeidzamos klauvējumus pie valstu vadītāju prāta un sirdsapziņas durvīm, viņa lūgumus un brīdinājumus, aicinājumus un priekšlikumus pasaulei, savas tautas stiprinājumu, nevis atrašanos ārvalstu piedāvātajā drošības zonā.
Bet starp mums ir arī tādi, kas nenostājas ne vienā, ne otrā pusē. Pašsaglabāšanās, izdzīvošanas instinkts? Gļēvulība? Visa ielikšana Dieva rokās?
Starp mums ir arī iedzīvotāji, kas kvēli tic Putina runām un imperatora bezgalīgajai varai un neaizskaramībai.
Ko darīt man, 24. februāra smagi skartajai, pie lielvarām, likumu lēmējiem un zinošiem ekspertiem nepiederošai? Mīlēt vēl vairāk, palīdzēt vēl biežāk, ticēt vēl stiprāk, darīt vēl labāk to, kas padodas, paust SAVU dzīvo, patieso vārdu. Neklusēt, bet skaidri noformulēt savu pārliecību, kā to jau izdarījis mūsu Valsts prezidents E. Levits un eksprezidenti V. Vīķe-Freiberga, V. Zatlers, koristi, diriģenti, mūziķi, garīdznieki, žurnālisti, daži dzejnieki. Gaidu rakstnieku dzīvo vārdu, īpaši augsti gratulēto. Tas ir viņu kā vārda meistaru pienākums pret novērtējumu, pret dzīvā vārda spēku. Neaizmirsīsim, ka visa iesākumā bija Vārds! Vajadzīgs valodnieku izskaidrojums tautai, kāpēc tagad ir Kijiva un Harkiva iepriekšējās Kijevas un Harkovas vietā, humanitārā vai humānā palīdzība.
Ko vēl varu darīt? Kas sasodītā kara dēļ palicis pusdarīts? Uz galda stāv tikko iegādātā un neizsaiņotā šā gada jubilāres M. Zālītes jaunā dzejas grāmata „Visas lietas". Iegādāta, nelasīta. Veru vaļā, uz labu laimi, kā zīlējot, kā atslēgas vārdu savai un visas pasaules nākotnei meklējot. Kāds dzejolis būs grāmatas nejaušā atvēruma labajā pusē, kas būs mūsu viedās dzejnieces uzrakstīts, tā arī būs.
Zvaigznes nostājušās tā, ka atbilde man jāmeklē 111. lappusē. Tur dzejolis „Latvijas akmeņi":
Gribēju bēdu zem akmens palikt,
lai bēdu tur ilgi varētu palikt,
kamēr pašai zem akmens palikt.
Gribēju bēdu zem akmens palikt.
Pacēlu akmeni –
kāds jau palicis.
Pacēlu otru – kāds jau palicis.
Pacēlu trešo – kāds jau palicis,
pārgājis pāri
dziedādams.
Pacēlu piekto, sesto
un devīto.
Aizņemts. Aizņemts.
Nes sevī to.
LINDA ŠMITE
8.03.2022.