Ne katram aušana ir tīkama nodarbe – tā prasa daudz pacietības un uzmanības, nopietnu attieksmi pret darbu un rūpību. Tā uzskata arī LIGITA TUMANOVA, kas ar aušanu uzsāka nodarboties 2019. gadā. Lai gan sākotnēji šķitis, ka tas nebūs viņai piemērots hobijs, tagad tā kļuvusi par sirdslietu. Ligita domā, ka aušana ir bauda gan acīm, vērojot krāsaino dzīparu savienošanos, gan dvēselei, kad prāts atslēdzas no ikdienas rūpēm.
– Aušana – tā ir meditācija, kad es mierīgi izbaudu, kā veidojas raksts, kā top darinājums, un atslēdzos no visa pārējā, kas ikdienā notiek man apkārt. Tas man sagādā baudu un prieku, turklāt, kolīdz ir iesākts aust, gribas darbu turpināt uz priekšu arvien ātrāk un ātrāk, un nevar vien sagaidīt rezultātu –
nepacietība urda. Es nebiju iedomājusies, ka savos gados vēl ko tādu darīšu. Ļoti mīļš un patīkams man ir šis darbiņš. Ar aušanu uzsāku nodarboties 2019. gadā, kad LEADER izsludināja projektu pieteikumu konkursu. Ierosme pieteikties nāca no dāmu klubiņa „Ābele" dalībniecēm, viņas ieteica, ka vajag sākt tieši ar aušanu, jo tāda iespēja jau ir pieejama Sarkaņos un Varakļānos – kāpēc gan pie mums nevar? Ja vien man pieliek mazu dzirkstelīti, sprakstele rodas – tā nu es sāku prātot un gudrot, lai šis projekts tiktu atbalstīts. Atbalstu saņēmām, finansējums bija vairāk nekā 9000 eiro apmērā, no kuriem 90% piešķīra struktūrfondi, bet atlikušos 10% deva novada pašvaldība. Par šo finansējumu tika iegādātas vienas lielās stelles un vienas galda stelles, kurās var aust nelielus priekšmetus, piemēram, šallītes, prievītes, sedziņas. Es uz tām noaudu galda celiņu, – ar savu sirdslietu – aušanu – un to, kā tā iekarojusi sirdi, iepazīstina Ligita Tumanova.
Nākamais projekts tapa ar mērķi piesaistīt sava aroda pratējus – meistarus – apmācīt aust gribētājus, iemēģināt savu roku šajā nodarbē. Projekts tika uzrakstīts ne tikai ar nolūku sameklēt aušanas, bet arī šūšanas lietpratēju, lai arī sākumā bijušas šaubas par to, vai kādam būs liela interese par iespēju mācīties šūt. Beigu beigās interesenti tomēr atradās, turklāt pat no Varakļāniem, kā arī no Madonas. Brunču un lakatu aušanas interesenti ierodas arī no Ikšķiles. Ja vien esot vēlme, laiks atradīsies vienmēr. Kopumā gan aušanu, gan šūšanu vēlējušās apgūt vairāk nekā desmit sievas. Šūšanas knifus interesentiem ierādīja sava aroda meistare no Mētrienas.
Ligita sākumā nospriedusi, ka viņai lakatus nu gan nevajag aust, bet nu prātā rosās idejas nākamajiem. Pašai īpašumā ir palicis viens, jo pārējie tikuši atdāvināti, bet liels lepnums un prieks parādās brīžos, kad Ligita redz savus darinājumus kādai dāmai ap pleciem. Tapuši arī tautiskie brunči, kas uzdāvināti mazmeitai, kura dzīvo Londonā. Ligita nosaka tā – meitene iemācījusies spēlēt kokli, ik pa laikam atsūta WhatsApp kādu video, un tad jau arī brunči lieti noder.
Ligita Tumanova vada sieviešu klubiņu „Ābele" jau divdesmit divus gadus. Kopš Mētrienas pamatskola vairs nepastāv, dāmām atvēlētas trīs klašu telpas, no kurām vienā notiek saviesīgu pasākumu svinēšana un dažādu gardu kārumu gatavošana, bet pārējās divās telpās noris praktiskā darbošanās.
– Pagaidām gan mūsu kopīgo ēst gatavošanu ir nobremzējis kovids, bet Sieviešu dienu tik un tā svinēsim. Šoreiz gan uz vietas neko negatavosim, bet cienastus atnesīsim no mājām. Vienā no abām pārējām klasēm ir novietotas visas piecas mūsu stelles, no kurām divas ir projekta ceļā iegūtās, bet divas esam ieguvuši lietošanā no cilvēkiem, kuri mums tās atvēlēja. Vienas stelles savulaik nopirktas par pagasta naudu. Katras stelles paredzētas citiem darinājumiem. Man ir liels gandarījums par to, ka cilvēkiem interesē un viņi ar prieku nāk un darbojas. Es atvēlu savu laiku projektu rakstīšanai un atskaišu gatavošanai, bet apmeklētība un interese ir atalgojums par ieguldīto darbu, – prieku neslēpj Ligita Tumanova.
Visām dāmām kopumā kopš 2020. gada rudens tapuši aptuveni piecpadsmit plecu lakati, bet Ligitai pašai pa šo laiku noausti jau kādi septiņpadsmit. Viņa paguvusi uzmeistarot arī vienus tautiskos brunčus un vienus, kā pati saka, vieglus un vasarīgus stilizētos brunčus. Dāmas auž gan pirts zāļu paklājiņus, gan grīdceliņus – daudz dažādu darinājumu, kas pielietojami dažādiem mērķiem un vajadzībām.
Lielāko iedvesmu Ligita saviem skaistajiem aušanas brīnumiem gūst no dabas. Vismīļākie un sirdij tīkamākie ir siltie zemes toņi – dzeltens, brūns un zaļš. Izejmateriāli tiek gan iepirkti speciālajos veikalos, gan savstarpēji iemainīti. Ligita smaidot nosaka, ka nu jau būs jāpiebremzē ar dziju pirkšanu, jo krājumi papildināti ilgam
laikam.
– Laikam jau tā ir, ka cilvēks, kam tuvi zemes darbi un lauki, vairāk mīl tieši zemes krāsas. Daudzas idejas sanāk atrast internetā, pašpikot, papētīt, kā citi darījuši, un tad papildināt un pārveidot sev pa prātam. Šobrīd esmu kļuvusi, latviski sakot, par loderi un ar lopiņiem darbojos visai maz. Tos darbus pārņēmusi nākamā paaudze – mani bērni ar ģimenēm, un man līdz ar to tiek daudz brīva laika, lai varu baudīt pensijas atpūtu. Jāprot dot vietu jaunajiem, ko es arī daru. Šobrīd aušana ir mana galvenā sirdslieta. Protams, palīdzu ar padomu vai kādu praktisku darbu saimniecībā, bet pamatā pievēršos savām mīļajām nodarbēm, – smej Ligita.
Viņai ir mīļas arī puķes, katru gadu tiek apmeklēta Stādu parāde Siguldā, kur tiek sapirkts lērums stādu un ziedu, lai papildinātu krāšņumu savā dārzā. Starp visiem šiem hobijiem Ligitai Tumanovai ir vēl kāda aizraušanās – ceļošana, kas ir viņas hobiju hobijs. Viņa pabijusi daudzās valstīs gan kopā ar meitu un mazmeitu, gan draudzenēm.
– Esmu bijusi Japānā, Ķīnā, Austrālijā, Islandē, Taizemē, Bali. Divreiz esmu mēģinājusi tikt arī uz Ameriku, bet abi mēģinājumi bija neveiksmīgi – trešo reizi nemēģināšu. Acīmredzot man nav tur paredzēts nokļūt. Kad vien ir iespējams, dodos ceļojumā, – iespaidos dalās Ligita.
ZANE BIKOVSKA
4.03.2022.