Skatot materiālus par kādreizējo Madonas fotogrāfu Jāni Glīznieku, pamanīju pāris attēlu ar dziedātājiem Francijā. Tos uz Latviju mātei sūtījusi Jāņa jaunākā māsa Alma Glīzniece-Grauduma, kas trīsdesmito gadu sākumā dzīvoja Alžīrijā un arī Parīzē.
Vidusjūras piekrastes pilsēta Nica 1932. gada marta sākumā rīkoja folkloras svētkus, kuros aicināja piedalīties Francijā dzīvojošas tautas. Piedāvājums caur Latvijas sūtniecību izteikts arī Parīzes latviešu biedrībai. 1931. gadā tajā izveidots vīru dubultkvartets, ko vadīja uz Francijas Kuģubūves augstskolu mācībās atsūtītais zemūdenes „Ronis" mehāniķis Edgars Oto Pinka (1895-1941). Viņa tēvs Pēteris Pinka nācis no Madonas pievārtes, tagadējā Sarkaņu pagasta „Ganiņiem", bet vēlāk pārcēlies strādāt par dzirnavnieku Gulbenē, tur arī dzima nākamais jūras inženieris. Gatavojoties folkloras svētkiem, dubultkvartetam pievienojās vēl kādi Parīzes latvieši un arī sievietes, kopā korī vairāk nekā 30 dalībnieku, starp tiem arī tādi, kas ikdienā uzstājās kā solisti. Viens no dziedātājiem bija lubānietis gleznotājs Rūdolfs Pinnis (1902-1992), kas tolaik dzīvoja Parīzē.
Dažādu lietu kārtošanā palīdzēja Lazdonas pagastā dzimušais Emīls Viktors Vīgrabs (1887-1965), kas tolaik pildīja Latvijas sūtniecības Francijā sekretāra pienākumus, bet bija arī Parīzes latviešu biedrības valdes loceklis. Vēstniecības ēkā bija mītne biedrībai, februārī tur pat izveidota vienkārša šuvēju darbnīca. Koristiem pieklājās uzstāties tautastērpos, daļu nepieciešamā atsūtīja no Latvijas, citus, pārsvarā vīriem, darināja uz vietas. Ļoti izpalīdzēja Kurzemes provinces (Liepājas) muzejs, kas aizdeva savus krājumus. Iespējams, sava nozīme bija tam, ka E. Pinkas dienesta vieta pirms atbraukšanas uz Parīzi bija Liepājas kara ostā. Tā vai citādi, Bārtas un Nīcas tērpi bija pārsvarā. Kā nīceniece Nicā uzstājās arī koriste un reizē solo dziedātāja Elza Žebranska. Taču izmantoti arī Piebalgas, Krustpils un Cesvaines tērpi. Par pēdējo izsaku pieļāvumu – te palīdzējusi E. Pinkas māsa Marta Eiženija Pinka-Šmite. Viņa 1890. gados mūziku apguvusi Cesvainē (varbūt pie skolotāja Ādama Dauguļa?). Saistība ar cesvainiešiem viņai saglabājās, kaut pati dzīvoja līdzās Gulbenei, trīsdesmitajos gados dziedāja turienes korī „Dziesmu vara". Šo kori vadīja Alberts Mucenieks, kas sešdesmito gadu otrajā pusē diriģēja Madonas pūtēju orķestri.
Folkloras svētkos pārstāvēts pusotrs desmits dažādu tautu, latviešu grupa nebija lielākā, piemēram, dienvidslāvu korī savākti 75 dziedātāji. Tā nu programma gatavota neliela – 3-4 kora dziesmas, 2-3 E. Žebranskas dziedātas tautas dziesmas, divas dejas – „Ačkups" un „Jandāls", atsevišķos gadījumos atskaņoti arī instrumentāli skaņdarbi. Pirmā uzstāšanās notika Parīzes koncertzālē 29. februārī. Nica sedza ceļa izdevumus vilcienā no galvaspilsētas un atpakaļ, arī četru dienu uzturēšanos pie sevis. Šai laikā notika uzstāšanās vairākās vietās, galvenais koncerts Nicas operā. Bijis arī izbrauciens uz Monako. Latviešu dziedāšana visur uzteikta, bet ievēroti arī tērpi, pēc tiem dalībnieki atpazīti un sumināti uz ielas arī pirms pēdējās dienas kopīgā gājiena, kad koristu priekšā jāja vīrs ar Latvijas karogu rokās un tam sekoja cits ar uzrakstu „LETTONS".
Kopumā pasākums novērtēts kā tāds, kurā par Latviju atgādināts frančiem un arī tās viesiem. Pie pēdējiem var nosaukt Zviedrijas karali Gustavu V, kas tolaik bija Nicā, bet dažus gadus iepriekš apmeklēja Latviju. Un, protams, iepazīti citu tautu svētku dalībnieki, viņu kultūra. Parīzes latviešu biedrība piedalījās arī līdzīgos svētkos pēc gada.
INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
1.03.2022.