V ēl neizprotot berzes spēka būtību, senie ēģiptieši transporta līdzekļus ar sliecēm lietoja jau III gadu tūkstotī p. m. ē., lai pa smiltīm pārvietotu smagas kravas; tā viņi pieveda piramīdu, tempļu un piļu celtniecībā lietotos lielos akmeņus.
Kamanu attēli atrasti Heopsa piramīdā, arī Irākā uz vairāk nekā 5000 gadu senas māla tāfelītes. Ziemeļu tautas, protams, kamanas izmantoja sniegā. Senākās kamanas Eiropā atrastas kādā vikingu augstmaņa apbedījumā Norvēģijā, tās ir ap 1200 gadu senas. Grieķu vēsturnieks Plutarhs aprakstījis kimbru tautas brīvā laika izprie-
cas – vizināšanos ar platiem dēļiem no sniegota kalna. Eiropā sākumā zirgu vilktas kamanas izmantoja tikai kravu transportēšanai ziemā, bet jau XV gs. tās sāka izmantot cilvēku pārvadāšanai un izpriecām – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Krievijas carienes Katrīnas II kamanas, ar kurām viņa pārvietojās pa impērijas sniegotajiem plašumiem, bija tik lielas, ka tajās bija vairākas telpas. 1559. gadā bagātais Nirnbergas tirgotājs Paulus Behaims saviem dēliem uzdāvināja ragaviņas – tās ir pirmās rakstiskos avotos minētās bērnu kamaniņas. Bagātie augstmaņi baudīja vizināšanos zirgu vilktās kamanās, tās bija greznas, bagātīgi izrotātas ar kokgriezumiem vai metāla apkalumiem, pēc Lielās franču revolūcijas kamanas iecienīja arī pārtikušie pilsonības slāņi. Bavārijas „pasaku karaļa" Ludviga II rokoko stila kamanas (attēlā), ar kurām viņš mīlēja naktīs traukties starp šodien tūristu tik iecienīto Neišvānšteinas pili un citu – Lindenhofu, pat esot bijis pirmais braucamais ar elektrisko apgaismojumu. Zīmīgi, ka psihiatri, kuri viņam 1886. gadā uzstādīja diagnozi „garīgi traucējumi", to galvenokārt pamatoja nevis ar viņa vājību celt izšķērdīgi dārgas pilis, bet gan ar šiem braucieniem – „cilvēks, kurš naktīs braukā apkārt kamanās gluži viens, nevar būt pilnīgi normāls". Kamanas bija populāras arī sniegotajos Alpos un citos kalnainos apvidos, kur tās, gan mazāka izmēra, galvenokārt izmantoja nobraucieniem no kalna. Par ziemas izklaides centru kļuva Šveices pilsētiņa Davosa, tur šādi braucieni aprakstīti jau 1850. gadā, drīz sākās arī profesionālas sacīkstes šajā sporta veidā. Tur 1883. gada 12. martā notika britu rakstnieka Džona Addingtona Saimonsa organizētās pirmās starptautiskās sacensības, kurās 4 km garo trasi veica 21 sportists no 7 Eiropas valstīm. 1900. gadā Davosā iekārtoja pirmo profesionālo kamaniņu sporta trasi. (Siguldā ar kņaza Kropotkina gādību īsa ledus trase ar vienu virāžu tika izbūvēta jau 1887. gadā.) Lai palielinātu kamaniņu ātrumu, lietoja metāla slieces. Alpi bija iemīļots ziemas tūrisma mērķis, ar kamaniņu sportu iepazinās daudzi, un tas kļuva populārs vispirms Eiropā, tad visā pasaulē. Ziemas olimpisko spēļu programmā kamaniņu sportu iekļāva 1964. gadā Insbrukā (Austrijā).
EGILS JUCEVIČS
4.02.2022.