Misionārs no Polijas, priesteris Pāvils Kamola: – Ja skatāmies uz sabiedrību kopumā, kas Latvijā, salīdzinot ar Poliju, kristietības kontekstā ir salīdzinoši mazskaitlīga, gribu uzsvērt, ka kristiešus, pirmkārt, raksturo lielāks godīgums. Bieži esmu dzirdējis liecības, kur cilvēks par savu darbavietu komentē, ka ir mierā gan ar algu, gan statusu, kur pārējie to apšauba un dažkārt pat saceļas.
Ticība kristiešiem sabiedrību palīdz piedzīvot mierīgāk un uz savu darbavietu, dzīvesvietu raudzīties ar lielāku prieku. Cilvēks izkopj paļāvības un miera tikumu, jo zina, ka algas lielums vai viņa darbs notiek Dieva priekšā un, ja vajadzēs, Dievs piedāvās arī ko citu.
Ticīgie daudz plašāk pieņem un praktizē draudzību, jo caur dažādām grupām cits citam kļūst tuvāki. To dzirdu, piemēram, no liecībām pēc vakara Rožukroņa, kur meet saitē lūdzas pat viens otram sveši cilvēki no dažādām Latvijas vietām un pēc tam saka – mēs jūtamies kā viena ģimene. Kristieši caur ikdienas sinodālo ceļu cits citam ir tuvāki. Pieminēšu svētceļojuma fenomenu, kas cilvēkus satuvina vēl vairāk. Tas nav laju pasākums, nav koncerts vai izrāde, uz kuru atnākt paskatīties. Svētceļojums ir pilns dažādām dzīves izpausmēm – ir iešana, lūgšana, sarunas, kopīga nakšņošana, ēšana, arī ciešanas – viss satuvina. Tur, kur cilvēki cenšas sastapties ar Dievu – dievkalpojumos, dažāda veida lūgšanās un slavēšanās, notiek pārdabisks fenomens, kur pats Dievs darbojas, strādā Viņa žēlastība, tāpēc jau savstarpējā sadarbība un draudzība ir tik spēcīga.
Vēl gribu uzsvērt cilvēciskās vērtības, sākot ar izbrīnu un pateicību par dzīvību. Ticība izgaismo, ka esam apdāvināti, esam radīti, varējām nebūt, bet Dievs to gribēja. Kristiešu ģimenes ir atvērtas dzīvībai. Sabiedrībā nereti dzirdams uztraukums par nākotni – kurš strādās, kurš maksās nodokļus valstij, bet te ir norāde – ticība atver dzīvībai, un dzīvība pēc laika visur ir redzama.
Svarīga arī bērnu, jauniešu, pieaugušo attīstība un izglītība. Kā zināms, skolas savulaik tika veidotas pie ordeņiem, un tā bija gadsimtiem ilgi.
Gribu akcentēt arī sociālo palīdzību. Klostermāsas un brāļi, vairāki laji kalpo slimnīcās, cietumos, viņi redz cilvēkus, kuri cieš, un steidzas palīdzēt. Arī man kalpošana pansionātos nav tik priecīga, augsta lidojuma kalpošana, bet ierasties, tur būt, palūgties un parunāties ar cietējiem ir ļoti svarīgi. Tā ir sirds motivācija Dieva dēļ – ticībā kalpot nabagiem, slimajiem, atkarīgajiem.
Visbeidzot gribu pakavēties pie tā, ko saucam par Evaņģēlija gaismu. Mēs dzīvojam ne tikai sev, dzīvojam arī otram cilvēkam, mīlestībai, draudzībai, un dzīve nebeidzas tikai ar kapu, mums paredzēta mūžība. Pasaule to neskaidro, tā teiks – cel māju, vairo bagātību, pēc tam būs zārks un nežēlīgs kaps. Ticība apstiprina ko citu – vajag celt māju, iedibināt ģimeni, ienest vērtības sabiedrībā, bet aiz kapa ir mūžīgā dzīve, tur Dievs mūs gaida.
22.12.2021.