Labās domas, sirds siltums, pozitīvā enerģētika nereti citiem tiek nodota caur mūsu vaļaspriekiem, pašu rokām darinātām lietām. Īpaši svētku laikā ir nepārvarama vēlme palīdzēt un iepriecināt.
VIKTORIJA FURSA pašlaik darina unikālus Ziemassvētku pušķus. Tie nes prieku, sajūsmu un rada īstenu svētku noskaņu.
– Manī vienmēr ir mājojis radošais gars. Maza būdama, taisīju ierastos adventa vainagus. Ļoti patika darboties. Savukārt dzeja ir mans aktuālākais radošais process. Labākais laiks, kad top dzeja, ir rudens, bet šogad tas bijis kluss. Iedvesma mēdz gulēt. Zinu, ka tā atgriezīsies – pie kādām emocijām, noteiktām dzīves situāci-
jām, – atzīst Viktorija Fursa. – Bez radošiem procesiem iztikt nevaru. Man gribas darboties, lai gan ne vienmēr tam pietiek laika ikdienas skrējienā.
Šogad Viktorijai bijis vairāk brīva laika, kuru gribējies veltīt sev, tomēr bijusi nepārvarama vēlme to papildināt ar nodarbēm, kas pašai ļoti patīk.
– Ja tā nav dzeja, tad noteikti tas ir kas cits, bet radošs. Man nozīmīgi, lai darbs, ko daru, mani piepilda. Pamatdarbs pabaro, bet šī nodarbe piepilda sirdi un dvēseli. Un šogad vairāk laika bija adventa vainagu darināšanai. Šādas lietas nāk no manis pašas, neko neesmu mācījusies, bet ir jābūt īstajai noskaņai. Šajā laikā iedvesmu sniedz dziesmas. Liels palīgs ir dēls Lukas. Man ir svarīgi, lai mans mazais cilvēks redz, kā top lietas, kā tasir – būt radošajā procesā. Viņš jautā un saņem atbildes. Kopā dodamies meklēt dabas materiālus. Tas ir tas mirklis, kad būt ir skaisti. Dot ir skaisti! Labais vairo labo, un šis ir veids, kā es to varu realizēt, – norāda Viktorija. – Katrā darbiņā ļoti svarīgi, lai tas būtu harmonisks, lai kompozīcija ienes labu māju izjūtu. Šī izjūta, siltums, ko sniedz vainags, mana mīlestība tapšanas procesā bija galvenie kritēriji, kurus ar saviem darbiem vēlējos nodot arī citiem.
Viktorija Fursa vairākus gadus darina arī Ziemassvētku pušķus, bet šogad parādīt tos citiem ir viņas mazā uzvara pār sevi.
– Pirms trim gadiem facebook ieraudzīju bildi ar mandarīnu pušķi. Tobrīd nebija saprašanas, kā tādu veidot. Mani šis attēls uzrunāja, radās interese, kā tādu izveidot. Tajā laikā dēls bija uzsācis savas bērnudārza gaitas, tuvojās Ziemassvētki, un aktuālais jautājums bija – kā pārsteigt audzinātājas. Lai gan īsti vēl nezināju, kā šādi pušķi top, bikli to piedāvāju vecāku grupiņā. Saņēmu akceptu un sāku eksperimentēt. Tā tapa pirmie mandarīnu pušķi. Man tā bija milzīga drosme un uzdrīkstēšanās. Izziņas process – kas man ir nepieciešams, cik daudz, kā labāk veidot. Praktizējoties esmu nonākusi pie laba rezultāta, – atceras Viktorija, pastāstot, ka nākotnē noteikti vēlētos pamēģināt arī ēdamos un konfekšu pušķus radīt pati. – Man patīk viss jaunais. Gribu izmēģināt dažādas lietas, eksperimentēt, mācīties, gūt jaunas zināšanas, paplašināt tematus, par kuriem varētu runāt ar cilvēkiem. Arī šeit – gan gatavojot savus darbus, gan piedāvājot tos, es mācos komunicēt, to darīt saprotami, viegli. Jebkurš process ir sevis izzināšana. Katrā situācijā par sevi varu uzzināt arī ko jaunu.
Rudens un īpaši adventa laiks ir piepildīts smaržām un sveču liesmām. Viktorijai šis ir īpaši tuvs laiks.
Turpina Viktorija Fursa: – Piemēram, darinot pušķus, egļu zariņi tiek griezti. Smarža piepilda māju. Tā saglabājas arī pušķī un kopā ar mandarīnu un čiekuru smaržu rada brīnišķīgu aromātu. Tas tik ļoti asociējas ar Ziemassvētku laiku. Advents un Ziemassvētki ir mans mīļākais gada laiks. Manuprāt, tas nāk no bērnības, kad mamma vienmēr stāstīja par šo kluso, pieticīgo laiku. Tas ir periods, kad mēs esam mierā un to nododam tālāk, citiem sniedzam gaismu. Mans baznīcas vārds ir Lūcija, kas nozīmē – gaismas aizbildne. Savukārt Lukas ir gaismas nesējs. Es to izjūtu ļoti dziļi, un tas silda sirdi. Esmu mierā, laimīga, man patīk tur, kur es esmu. Šīs labās emocijas gribas nodot tālāk. Ikdienā to varu nodot caur labiem vārdiem, tāpat to varu nodot caur saviem darbiem. Veidojot vainagus vai pušķus, ļoti nozīmīgi, lai deg svece, lai fonā skan Ziemassvētku dziesmas. Man ir svarīgi būt tajā noskaņā, man ir jābūt tieši tajā mirklī, lai visa radošā būtība izpaužas. Šis ir mans sirdsdarbs, un es jūtos laimīga, redzot tos cilvēkus, viņu emocijas, kuri saņem pušķus vai vainagus. Ticu, ka šādi es varu nodot labo citiem. Darbus veidoju, kad esmu labā noskaņā, labā enerģija nāk caur mani. Svece pati par sevi sniedz ļoti daudz gaismas un siltuma. Ierasts, ka rudens mums ir drūms un tumšs laiks. Šogad ļoti vēlējos izbēgt no tā. Man ļoti palīdzēja sveces. Nomainot tām krāsas un smaržas, mainījās noskaņa, raisījās domas. Šogad sveces mani izglāba no drūmas noskaņas. Ar prieku gaidīju adventu, un esmu neizsakāmi laimīga. Esmu pateicīga, ka varēju šo laiku vairāk pavadīt kopā ar dēlu un nodot viņam šīs nozīmīgās izjūtas. Mājās ir jābūt mieram, gaismai, patīkamai atmosfērai, jo, kad tu nāc no ikdienas rūgtuma, lai tev ir sava miera osta, drošības sala, kur jūties vislabāk. Savukārt izpausties radoši – tas ir brīnišķīgi. Esmu pateicīga, ka šis talants man ir ielikts šūpulī un varu to attīstīt. Esmu daudz lasījusi arī par talantiem. Ja Dievs tavam bērnam ir piešķīris talantu, tad vecāku pienākums ir to attīstīt. Tā ir māksla saklausīt sevi – sadzirdēt, noticēt, ka tu vari. Piemēram, dzeju es noliedzu daudzus gadus. Pienāca moments, kad es apzinājos – ir tik daudz iespēju satvert iedvesmu. Tā ir īsu mirkli, jāpaspēj notvert. Tas, ko es daru, ir no manis pašas, no sirds dziļumiem. Tas pats ir ar vainagiem un pušķiem. Salikt var ikviens, bet skaisti salikt – tas jau ir pavisam citādāk, un vēl viena māksla noteikti ir, kā tu to pasniedz. Vienmēr ir jānotic arī sev – darot jebkuru darbu. Tajos mirkļos, kad šīs ticības trūkst, ir jāmeklē veidi, kā iemācīties noticēt. Skaistais jāmeklē arī mazajās, ikdienišķajās lietās. Un es ticu, ka dzīve kļūs labāka.
22.12.2021.