2022. gadā Eiropas kultūras galvaspilsēta būs Kauņa. Tā ir otrā reize, kad kāda Lietuvas pilsēta tiek pie Eiropas kultūras galvaspilsētas goda. 2009. gadā tā bija Viļņa.
Svētku atklāšanas programma mums tuvajā Lietuvas pilsētā norisināsies no 19. līdz 23. janvārim. Janvārī Kauņā tiks atklātas pasaulē pazīstamo mākslinieku Viljama Kentridža un Joko Ono izstādes, savukārt gada gaitā būs skatāma leģendārās performanču mākslinieces Marinas Abramovičas retrospekcija. Nosauktās aktivitātes un personības runā (kliedz, gavilē) pašas par sevi – lietuvieši ir pratuši nojaukt pieticības žogus un ar spēkpilnu mākslas pieteikumu pievērst sev uzmanību.
Individualitāte patiešām ir spēja vai talants veikt kaut ko ar pašpārliecinātību. Tā ienāk mūsu dzīvē tad, kad beidzot sākam ticēt savai intuīcijai, saviem sapņiem. Tā ir sava stila noslēpums, koncentrēta radošā enerģija, dzīvīguma vai dedzības izjūta. Madonā to spilgti ieraugām muzeja krāšņajā rotā, ko īsi pirms Ziemassvētkiem ar labu atvēzienu sagādājusi iestādes darbiniece ar savu komandu. Un nudien gribas piekrist domai, cik svarīgi ir nemitīgi meklēt ekstātisko sajūtu, to, kas mūs aizrauj, aizkustina līdz asarām, to, kas sirdij uz mirkli liek pukstēt straujāk un dvēseles acīm dod barību.
Jau otro gadu uz savas ādas esam piedzīvojuši ierobežojumus, kas ir reālās dzīves dzeloņstieples. Pārkāpjot personiskās vai profesionālās robežas, brāžoties tām pāri, pastāv liela iespēja sadurties. Robežas atdala, paslēpj, bet arī iespundē, liek apstāties. Nereti (vīrusa gadījumā) tas ir nepieciešams, lai aizsargātu, aprūpētu, uzturētu to, kas ir dārgs. Tomēr Madonas piemērā gribas runāt par vēl ko citu. Par reālo žogu tēmu, kas ir tik aktuāla un burtiska pilsētvidei pēdējos gados. Gluži kā sēnes pēc lietus ap privātmājām izaugušas robežas augstu sētu un žogu veidā. Un cik ļoti ražīgs joprojām ir šīs sērgas micēlijs! Tomēr atceros citus laikus, kad viens no pirmajiem darbiem, ko paveica Jāņa Simsona Madonas mākslas skolas vadītāja, skolai pārceļoties uz prestižo vietu, bija pretējais – ierosme nojaukt bijušā kara komisariāta ēkai apjozto betonu. Tas izdevās, un ēkas fasāde atklājās visā krāšņumā, priecējot pilsētas iedzīvotājus un viesus. Arī dažu savrupmāju īpašnieki joprojām piemin kādreizējā pilsētas dārznieka ieteikumu un prasību ielu no personiskās vides atdalīt nevis ar augstu sētu kā sādžā, bet izvēloties košumkrūmus, skaistus un pārsteidzošus stādījumus. Lai garāmgājējus un pašus iedvesmo krāsas un formas, lai pasaule smaržo un nes prieku! Dzīvība ir nepārtraukta plūsma, kāpēc būvēt ierakumus? Neliksim savai sirdij un gaumei dzeloņstieples, miera laikā necelsim barikādes!
17.12.2021.