Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos" izrāde nav iedomājama bez Aleksandra Būmaņa mūzikas. Viņam bija tikai 19 gadu, kad R. Blaumanis aicināja komponēt mūziku lugas izrādei.
Aleksandrs Kārlis Būmanis dzimis 1881. gada 12. decembrī Jaunpiebalgā mežsarga ģimenē. Mācījies vietējā pagasta skolā, tad Millera reālskolā Cēsīs. Turpinot mācības Nikolaja ģimnāzijā Rīgā, iesaistījās skolu jauniešu pulciņā, t. s. vakarniekos, kur notika literāras pārrunas, teātra spēlēšana, dziesmu vakari. Jauniešu rīkotos pasākumus kā viesi apmeklēja arī pazīstami rakstnieki, mūziķi, mākslinieki. Kādā tikšanās reizē 1899. gadā piedalījās arī R. Blaumanis, kas ievēroja muzikāli apdāvināto jaunieti un savā dienasgrāmatā ierakstīja: „Zēns, no kura kas iznāks."
Kad 1901. gada pavasarī R. Blaumanis pabeidza rakstīt „Skroderdienas Silmačos", par lugas mūzikas autoru viņš uzaicināja A. Būmani. Mūzika tika komponēta vasarā gan „Brakos", gan Rīgā, kur rakstnieks īrēja klavieres, jo ģimnāzistam to nebija. Ir zināmas 79 vēstules, kuras rakstnieks savas dzīves laikā sūtīja A. Būmanim. Tajās izlasāms, ka jaunais komponists dziedājis Ērgļu Labdarības biedrības vīru kvartetā, ka iesaistījies repertuāra izvēlē, kā arī pēc rakstnieka brāļa Arvīda Blaumaņa lūguma ieteicis muzikālus priekšnesumus skolas sarīkojumiem. A. Būmanis komponējis mūziku vairākiem R. Blaumaņa dzejoļiem, arī lugām „Ugunī," „Trīnes grēki" u. c.
1901. gada oktobrī R. Blaumanis devās uz Pēterburgu, lai strādātu laikraksta „Pēterburgas Avīzes" redakcijā. Uz Pēterburgu devās arī A. Būmanis, kas tur pabeidza 9. ģimnāziju un 1902. gadā iestājās Pēterburgas Universitātes juridiskajā fakultātē. R. Blaumanis viņu iesaistīja arī redakcijas darbā, aicinot pievērsties žurnālistikai un tulkošanai. Pamazām students kļuva par žurnālistu, viņa raksti lasāmi tādos laikrakstos kā „Pēterburgas Avīzes", „Pēterburgas Latvietis", „Pēterburgas Vēstnesis", „Jaunās Pēterburgas Avīzes", „Baltija".
Radās interese arī par tulkošanu. Sadarbībā ar A. Gulbja Universālās bibliotēkas izdevniecību A. Būmanis pārtulkoja vairāk nekā 20 daiļliteratūras darbu no vācu, krievu, angļu un franču valodas. Tā 1905. gadā no vācu valodas pārtulkoti G. Merķeļa „Latvieši" un „Vanems Imanta". Tulkoti arī tādu rakstnieku kā H. Manna, G. Hauptmaņa, Ļ. Tolstoja, Č. Dikensa u. c. autoru darbi, arī teksti par dažādiem juridiskiem jautājumiem.
1905. gadā uz laiku studijas tika pārtrauktas un atsāktas 1911. gadā, pabeidzot Pēterburgas Universitāti 1914. gadā. A. Būmanis turpināja dzīvot Pēterburgā, bija zvērināta advokāta palīgs un juriskonsults Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā. Latvijā atgriezās 1918. gadā, no 1920. līdz 1937. gadam bija Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs. 1921. gadā viņš kļuva par Latvijas Universitātes civiltiesību docentu un vēlāk profesoru romiešu tiesībās. No 1925. gada līdz mūža beigām bija atbildīgā persona jaunā Latvijas Civillikuma izstrādes procesā. Viņa vadībā notika juridisko terminu izveide latviešu valodā, izdota „Civiltiesību terminu vārdnīca" (1937), bija arī viens no Latviešu konversācijas vārdnīcas redaktoriem, arī izdevuma „Tieslietu Ministrijas Vēstnesis" redaktors.
A. Būmanis gāja bojā autokatastrofā Lietuvā 1937. gada 17. augustā, apglabāts Rīgas 1. Meža kapos, kur 1991. gadā tika uzstādīts tēlnieka
T. Zaļkalna 1940. gadā veidotais kapa piemineklis – sievietes tēls ar rokās paceltu kokli.
1938. gadā Jaunpiebalgas pamatskola tika pārdēvēta par Aleksandra Būmaņa pamatskolu.
Komponists, žurnālists, tulkotājs, jurists – daudzpusīgās Aleksandra Būmaņa personības darbības šķautnes. Paveiktais liecina, ka viņš savā dzīvē sekojis R. Blaumaņa 1905. gada 3. jūnijā rakstītajā vēstulē dotajam padomam: „Pēc maniem uzskatiem, dzīvot ir savas iedzimtās dāvanas attīstīt līdz augstākai pilnībai un tās pareizi likt lietā."
MĀRĪTE BREIKŠA
10.12.2021.