Izzinot lauksaimnieciskās izglītības organizatora mētrienieša Pētera Sauleskalna (1876-1975) gaitas, uzdūros Kusas lauksaimniecības skolas pieminējumam.
Zināju, ka starpkaru Latvijā tādas bija Barkavā, Ļaudonā un Vestienā, divas no tām turpināja darbu arī pēc Otrā pasaules kara. 1920.-1921. gadā Satversmes sapulces izglītības komisijā (tajā Sauleskalns darbojās kā galvenais ziņotājs) izstrādāja noteikumus arī specializētajām mācību iestādēm. Tolaik tika uzsvērts, ka Latvijas galvenā bagātība ir zeme, tās auglīgā virskārta, kas dod peļņu zemkopjiem un reizē visai valstij, jo īpaši vērtīgu derīgo izrakteņu te nav. Tāpēc svarīgi lauku darbos rīkoties zinošiem, protošiem cilvēkiem. Lauksaimniecības mācībām paredzēja četras pakāpes – augstskola (Lauksaimniecības, arī Veterinārā un Mežsaimniecības fakultāte), četrgadīga lauksaimniecības vidusskola, divgadīga lauksaimniecības skola, tāpat specializētas skolas (iespējamie virzieni – piensaimniecība, dārzkopība, biškopība, vēl mājturība, mežkopība), arī dažādus kursus. Skolu dibinātāji varēja būt pati ministrija, pašvaldības, biedrības vai privātpersonas.
1921./1922. mācību gadā uzskaitītas 13 divgadīgās lauksaimniecības skolas, un viena no tām – Kusas pagastā. Vēlāk to skaits palielinājās.
Skola darbu sāka 1921. gada 28. novembrī Lodes muižā, iepriekšējā dienā, svētdienā, notika tās svinīgā atklāšana. Tolaik netālu no Lodes bija gan pagastnams, gan pagastskola, vēlāk abas pārceltas uz Kusas muižas centru. Mācību iestādes veidošanas iniciatore bija Latviešu jaunatnes savienības Kusas nodaļa, kas gan aicināja palīgā arī citas apkārtnes organizācijas. Audzēkņus uzņēma ne jaunākus par 14 gadiem. Skolēnam paredzēja 1200 rubļu gada maksu, solot par to arī kopmītni un ēdināšanu. Pirmajā gadā te mācījās 9 zēni un 3 meitenes. Noprotams, ka vēlāk skolas oficiālo uzturēšanu pārņēma Kusas patērētāju biedrība. Visu lauksaimniecības skolu pārraudzību veica Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta skolu daļa, ar kuru patērētāju biedrība slēgusi līgumu, soloties skolai dot piemērotas telpas, vajadzīgo iekārtu un nodrošināt visus citus skolas saimnieciskos izdevumus. Savukārt departaments noteica skolu programmas, varēja arī sniegt materiālu atbalstu, apstiprināja skolotājus.
Skolas vadītājs bija Eduards Baķis (1889-1986). Pēc Pleskavas lauksaimniecības vidusskolas beigšanas 1911. gadā Lauru kolonijā dzimušais puisis bija agronoms Ostrovas apriņķī, pirms pārnākšanas uz Kusu – valsts zemju inspektors Valkas apriņķī. Latvijas Republikā Baķis vēl vadīja Apes lauksaimniecības skolu, tad Rankas mājturības skolu, pensijā aizgāja no Kandavas lauksaimniecības tehnikuma. Diemžēl mazāk zinu par viņa palīgu Valdemāru Bruceru, kas dzimis 1888. gadā Vestienas Miltukrogā, miris 1969. gadā ASV Oregonas štatā. Arī Brucers strādājis Apē, pēc tam Nurmižu lauksaimniecības skolā starp Siguldu un Līgatni.
Iznāca tā, ka Zemkopības ministrija nākamajā vasarā pēc skolas pirmā darba gada atzina sadarbību ar Kusas patērētāju biedrību par nesekmīgu un skolu par slēdzamu. Abi darbinieki pārcelti uz Api, kur jauna divgadīgā lauksaimniecības skola sāka darbu 1922. gada rudenī. Varbūt kāds no Kusas skolas audzēkņiem mācījās Vestienā kā tuvākajā skolā vai kur citur, bet Lodes muižā mācības izbeidzās.
INDULIS ZVIRGZDIŅŠ
30.11.2021.