3. novembrī, piedaloties LLKC, Valsts Lauku tīkla un Jauno zemnieku kluba iedvesmas konferencē tiešsaistē "Vai viegli būt jaunam laukos?", varēja gūt ne tikai daudz vērtīgu atziņu par to, kas mums ir lauki un kas esam laukos, bet arī motivāciju darbam un tam, ka dzīvojam Latvijā.
Kopīgi tika meklētas atbildes, cik viegli laukos ir būt ne tikai jaunam, bet arī jaunienācējam, lai saprastu, vai laukos vispār iespējams paņemt brīvdienu, par atvaļinājumu nemaz nerunājot, kā arī uzzinātu, kas iedvesmo tur dzīvot; kāda ir pieredze jaunajiem uzņēmējiem un tiem, kas laukos strādā no paaudzes paaudzē.
Konferenci atklāja LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis, kas jaunībā sācis saimniekot senču īpašumā un nu jau ilgus gadus ir veiksmīgs zemnieks Bauskas pusē: – Vai viegli dzīvot laukos, izlemt spert soli nezināmajā? Kādi lauki būs nākotnē? Patiesais virzītājspēks un nākotnes lēmēji jau ir jaunieši. Diemžēl Eiropā tikai 10% lauku saimnieku ir jaunie zemnieki – vecumā līdz 40 gadiem. Taču lauki sen vairs nav tikai pārtikas ražošana. Lauku telpa ir daudz plašāka, ir jādomā arī par vides aspektu. Lauku vide ir arī garīgās un kultūras atjaunošanās vide, latviskais. Ja nebūs lauku, vai būs Dziesmu svētki, jo daudzie kolektīvi taču sabrauc no visas Latvijas malām. 99% Latvijas taču sedz lauki. Taču svarīgi ir sabalansēt arī ekonomisko izaugsmi un to, kā jaunajiem atrast savu vietu, atrast jaunas iespējas mācīties, strādāt un nopelnīt, dažādojot ražošanas, pakalpojumu, atpūtas piedāvājumu iespējas. Stāsts ir arī par drošību un veselību, dzīvesveidu saskaņojot ar savu būtību, un dzīvot laukos nav tas pats, kas aizbraukt un pastrādāt laukos.
Uzrunu teica Eiropas Jauno lauksaimnieku padomes (CEJA) viceprezidents Adams Novaks (Adam Nowak). Viņš atgādināja, ka dzīvot laukos nav tas pats, kas dzīvot pilsētā. Arī būt fermerim ir pavisam kas cits, jo visu laiku ir jādomā par produkciju un izglītību. Taču, lai dzīvotu laukos, nav noteikti jābūt zemniekam, jo ir iespējas, kā dažādot uzņēmējdarbību.
Patika, ka Jauno zemnieku kluba valdes priekšsēdētāja Sandra Eimane uzsvēra nemitīgo atrašanos darbībā: – Izaicinājumi jau ir katru dienu, un domāt, ka nu laukos būs miers, ir pāragri – mieru atrast ir grūti, īpaši tiem, kas dara un grib daudz ko izdarīt, arvien vairāk un labāk. Tomēr laukos var dzīvot labi, nevis tikai izdzīvot, var dzīvot arī tad, ja nav mantotās saimniecības, nav lielo zemes platību, bet ir savs piemērots darbības lauks. Arī problēmu pietiek, bet var atrast risinājumu, ja par tām runā.
Interesants viedoklis par Latvijas lauku vērtību un to, kur slēpjas lauku un tajos dzīvojošo unikalitāte, bija LTV raidījuma "Zemes stāsti" veidotājam Armandam Tripānam: – Katrai pieturai Latvijā ir divi stāsti, tāpat kā ikvienai medaļai – gan darbs, gan uzvaras, gan grūtības.
Viņš minēja, ka pirms pieciem gadiem "Zemes stāsti" nebija īpaši vajadzīgi un populāri, taču šodien "Zemes stāstus" noskatās teju 70 000 skatītāju no sākuma līdz beigām. Skatās cilvēki, kas mīl Latvijas zemi, kas arī gribētu būt raidījuma dalībnieku vietā. Pa pieciem gadiem jau būs ap 50 raidījumu, un šajos stāstos sastaptie cilvēki apņēmīgi iet un dara. "Zemes stāsti" atklāj grūtības saistībā ar kredītiem, to atmaksu, produkcijas realizāciju, ražu, dažkārt – arī nevarību, bailes, šaubas, bet atbilde ir – "sakod zobus un ej uz priekšu".
Biznesa un sociālo ideju un kopienu attīstītāja Latvijā un ārpus Latvijas jau 22 gadus Inese Šubēvica dalījās ar padomiem, kādas prasmes ir vajadzīgas 21. gs. uzņēmējam.
Nenoliedzami, ka, dzīvojot laukos, darāmo darbu pietiek katrai gada dienai. Tomēr būtiski ir prast arī apstāties, lai atpūstos un neizdegtu. Kā tas iespējams laukos, vai tas kā īpaši jāplāno, stāstīja mājražotāja Ināra Mālkalne, kuras ģimenes saimniecība ir Elejas pusē: – Ja gribas atpūsties, ir jāmet viss pie malas un jāpasaka –
viss, man pienācis laiks atpūtai! Kādreiz skrēju no rīta līdz vakaram, bet tad vienā brīdī saproti, ka ilgāk tā nevar. Noraujam, un tad braucam atpūsties, bieži vien uzticoties kādam, kas var padarīt degošākos mājas darbus, citādi laukos visi darbi nav padarāmi. Atpūties cilvēks spēj strādāt ar iedvesmu un paveikt vairāk.
To, kā laukos var dzīvot un strādāt bez lauksaimniecības, atklāja Reinis Pižiks ("DabaLaba"): – Strādāju bankā, darbs dvēseles mieru nedeva, un katras brīvdienas braucu ārpus Rīgas. Novērtēju, ka man taču gar mājām tek upe. Varbūt mesties iekšā tūrismā? Tā es atšāvu no Rīgas atpakaļ uz savu Anci. Nu jau 12 gadu nodarbojos ar tūrismu – pirmās bija kanoe laivas, tad loka šaušana, safari braucieni, tagad – arī kafejnīca mežā… Manā gadījumā tie nebija tūlītēji miljoni tūrismā, bija jāsāk no mazumiņa, un izaugsme sekoja pamazām. Tad arī nekas vairs nespēj iespaidot, un mana atslēga ir tāda – ja sāc no mazumiņa, mazāk riskē.
Sekoja arī ieteikums – vairāk prasīt padomu, prast kooperēties, dalīties ar saviem talantiem.
Zoom platforma deva iespēju ieklausīties arī Anitas Brown stāstījumā par to, kā saimnieko ģimene, kurā uzaugušas tikai meitas, laukos Dienvidāfrikā, par katra atbildības jomas noteikšanu, prasmēm, kas jāapgūst, lai radītu pievienoto vērtību. Te pavīdēja arī termins "ģimenes lamatas" – vai obligāti jāstrādā lauku saimniecībā, ja tomēr ir citas intereses.
Par sadarbību starp paaudzēm runāja arī Lūcija Rutka no RISEBA, uzsverot, ka veiksmīgi var sadzīvot un strādāt laukos pat trīs paaudzes.
9.11.2021.