Porcelāns radās Ķīnā ilgā attīstības procesā, to sāka ražot VII gs. Sastāvu un ražošanas tehnoloģiju izgatavotāji turēja noslēpumā, porcelāns ilgu laiku bija Ķīnas monopols. Izstrādājumi bija dārgi, pieejami tikai augstākajiem slāņiem. Porcelānam piedēvēja pat maģiskas spējas – uzskatīja, ka tas, saskaroties ar indi, sabrūk.
Eiropa par to uzzināja ap 1300. gadu, kad iepazinās ar Ķīnā pabijušā Marko Polo (viņš arī ieviesa nosaukumu „porcelāns") stāstiem un atvestajiem priekšmetiem. XIV gs. uzlabojās Ķīnas izstrādājumu kvalitāte, dizains, glazūra, apgleznojumi kļuva izsmalcinātāki, traukus rotāja pūķu, zivju un augu attēli, izmantoja reto no Mezopotamijas (tagadējā Irāka) ievesto kobaltzilo krāsu, un, kad pa tirdzniecības ceļiem pirmie retie porcelāna izstrādājumi sāka nonākt Eiropā, ārkārtīgi dārgie porcelāna trauki un citi izstrādājumi kļuva par valdnieku prestiža objektiem. Mielastos galdā vairs nelika zelta, bet gan „baltā zelta" traukus, Francijas karalis Luijs XIV, lai iegūtu līdzekļus to iegādei, lika pārkausēt visas galma sudraba servīzes. Saksijas kūrfirstam Augustam Stiprajam, kaislīgam porcelāna kolekcionāram, valsts raktuves deva labus ienākumus, taču gribējās vēl vairāk, un viņš savā dienestā uzaicināja alķīmiķi Johanu Frīdrihu Betgeru, kas apgalvoja, ka protot ražot zeltu. Kad pēc diviem gadiem no zelta nebija ne miņas, Augusts gatavojās Betgeru pataisīt par galvas tiesu īsāku, bet valdnieka padomnieks, dabaszinātnieks Ērenerīds Valters fon Čirnhauss ierosināja dot Betgeram otro iespēju, uzdot viņam meklēt porcelāna recepti. Pēc virknes neveiksmīgu keramikas izmēģinājumu abiem 1706. gadā izdevās atminēt porcelāna ķīmisko sastāvu un radīt tam līdzīgus traukus, gan rūsganā krāsā. „Lielo lozi" Betgers izvilka, kad atminēja ķīniešu galveno noslēpumu un apdedzināmajai masai pievienoja balto minerālu kaolīnu. 1708. gada 15. janvārī no apdedzināšanas krāsns izņēma pirmo Eiropas porcelāna trauku, 1710. gada 6. jūnijā Saksijas pilsētā Meisenē Augusts dibināja pirmo Eiropas porcelāna manufaktūru. Meisenē porcelānu ražo vēl šodien, tā firmas zīme – divi zili sakrustoti zobeni – pieder pie iekārojamākajiem porcelāna cienītāju objektiem. Visā Eiropā sāka meklēt kaolīna atradnes, un drīz sāka strādāt ražotnes Vīnē 1718. gadā un Londonas priekšpilsētā Čelsi 1745. gadā. Sākumā valdnieku galdiem gatavoja tikai kafijas un kakao servīzes, bet drīz porcelāns vispār nomainīja zelta traukus. Prūsijas karalis Frīdrihs II, iekarojis Saksiju, ieguva pieeju porcelāna ražotnei un labprāt dāvināja servīzes citu valstu vadītājiem un diplomātiem. Latvijā XIX gs. vidū darbu sāka Kuzņecova un Jesena porcelāna fabrikas – populāras visā cariskajā Krievijā. Pēc Otrā pasaules kara tās apvienoja Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcā, ko deviņdesmitajos gados slēdza. Mūsdienās strādā neliela porcelāna izstrādājumu ražotne Piebalgā.
EGILS JUCEVIČS
5.11.2021.