Regulāra augļukoku kopšana un vainaga veidošana nepieciešama gan jauniem, gan veciem kokiem. Bērzaunes pagasta Iedzēnu ābeļdārzā 14. oktobrī SIA "LLKC" Madonas konsultāciju birojs rīkoja izglītojošo semināru "Augļudārza atjaunošana, kopšana".
Vienmēr pastāv jautājums, kad labāk veidot augļukoku vainagu –
pavasarī vai rudenī. Izrādās, ka zarus izgriezt var arī vēlā rudenī, jo pavasarī darbu gūzmā tam nav pietiekami daudz laika.
Iedzēnu ābeļdārza jaunie saimnieki – Ievas Galiņas ģimene -, kam tagad pieder kādreizējais augļukoku selekcijas un izmēģinājumu saimniecības "Iedzēni" īpašums, bija priecīgi, ka sadarbībā ar Madonas konsultāciju biroju izdevies uz ābeļu zaru izgriešanu un vainaga veidošanu uzaicināt zinošus speciālistus – kokkopjus, arboristus. Semināra laikā nedaudz ābeļu arī tika kopīgi "nofrizētas" un to vainagi piezemēti.
Lauku māju un komercābeļdārzu saimnieki un interesenti praktiskās iemaņas varēja mācīties, vērojot, kā ar profesionāliem dārza instrumentiem strādā AS "Latvijas valsts meži" kokaudzētavas "Kalsnava" kokkopis-arborists (ĒPV 2009), Latvijas Kokkopju-arboristu biedrības pārstāvis Dainis Kreilis un koku dakteris – arborists Kārlis Kumsārs. Vērojumos un zināšanās dalījās arī Bulduru Dārzkopības vidusskolas audzēkne Banga Vējiņa.
Dārza saimniece Ieva Galiņa semināra ievadā mudināja iepazīties ar "Iedzēnu" mantojumu: – Ābeles, ko kādreiz stādījuši selekcionāri, ir vecas. Saimnieku maiņā koki auguši dabiski, un darba ir ļoti daudz, lai sakoptu padsmit hektāru lielo dārza teritoriju. Savedām kārtībā ēku jumtus, lai nekur netek ūdens. Pavasarī arī mēs veicam zaru griešanu, bet ir lietderīgi uzzināt, kā tas pareizi būtu jādara. Kaut kas jau ir jādara, jo koptas ābeles var augt un ražot simt gadu un ilgāk. Siltumnīcu vietā plānoju iestādīt vīnogas, lai sakoptu teritoriju. Ir arī uzrakstīts projekts, kas iesniegts Latvijas Dabas fondā, paredzot gan ābeļu, gan bumbieru kopšanu. Redzēs, kā būs – apstiprināšanas gadījumā būs atbalsts, ja ne, pašiem "pa druskai" vien augļukokiem vainagi jāizretina. Forši, ka notiek seminārs, kur vainagus veido profesionāļi.
Vaicāta, kāda Iedzēnu dārzā bija ābolu raža, viņa vērtēja: – Āboli bija, bet ne tik daudz, lai nezinātu, kur tos likt. Izspiedām sulu, ziemas ābolus salasījām kastēs un novietojām glabāšanai; palika arī gotiņām.
Kamēr ābelēm tika veidoti vainagi, kopīgi nospriežot, ko griezt, ko un cik daudz atstāt, paralēli tika vārīta garda zupa.
Kokkopis-arborists Dainis Kreilis atklāja, ka Iedzēnu ābeļdārzā jau tika uzaicināts novērtēt kokus pirms pāris gadiem. Viņš atzina: – Ir ieguldīts liels darbs, un vēl lielāks darbs būs jāiegulda. Tā ir tāda lieta, ko nedrīkst pārtraukt. Ja pārtrauc, tad darbs kļūst kā liela lavīna. Kādu brīdi Iedzēnu augļudārzā ir bijis miera periods. Manuprāt, atzīstami, ka Ievai Galiņai kopā ar ģimeni ir enerģija te ko kustināt un darīt. Kad mani uzaicināja paskatīties, ar ko varētu sākt kaut ko darīt, ieteicu, ka vajadzētu atrast shēmas – kas vispār atrodas dārzā, kas glābjams, ko saglabāt, lai neaizietu postā, ja pieiet no nepareizās puses. Tagad ir izveidojusies sadarbība ar selekcionāru atstātā mantojuma pārzinātājiem Dobelē, Valsts augļkopības institūtā, kā meklēt iespējas saglābt šķirnes. Protams, dažas ābeles jau ir jāzāģē nost, bet svarīgi ir atstāt vērtīgas šķirnes, ir jāmeklē risinājumi. Ar ābelēm ir vienkārši – jāķeras no viena stūra klāt, un skaidrība rodas strādājot. Pirmais, kas jāzina, ir mērķis. Ja grib iegūt bagātīgu ražu, tad ir jādara tādā veidā, ja grib skaistu, ēnainu dārzu – vēl citādāk.
Semināra apmeklētāju interesi viņš vērtēja atzinīgi: – Prieks, ka lauku saimniekiem interesē tādas lietas, jo gandrīz katram ir kāda ābele vai zināms kāds vecs, iepriekš pamests augļudārzs, kas nonācis radinieku īpašumā. 90. gados, juku laikos, daudzi stādījumi palika bez saimnieka. Biju ekskursijā pa tādiem dendroloģiskajiem stādījumiem, redzēju, ka ļoti vērtīgi stādījumi aiziet postā dažu gadu laikā, ja tos nekopj. To pašu var teikt par augļudārziem.
Uz jautājumu par to, ko varbūt pats jaunu uzzināja, piedaloties šajā seminārā, Dainis Kreilis atbildēja: – Esmu svētdienas arborists (pamatdarbs man ir Kalsnavas kokaudzētavā), arī Bulduru Dārzkopības vidusskolā neesmu mācījies, bet kontaktējoties var uzzināt jaunumus. Kopšanas mode arī mainās. Tas, ko mācīja pirms 10-20 gadiem, tagad ir noiets posms. Piemēram, par brūču smērēšanu – izrādās, ka tad, ja brūci izveido pēc iespējas mazāku, koks pats tiek galā. Vecā skola mācīja, ka obligāti griezuma vieta ir jānosmērē ar kādu speciālu ziedi, kaut vai ar krāsu.
Sastopot Bangu Vējiņu seminārā kā lektori, vaicāju viņai: – Mācies par dārznieci?
– No decembra būšu, – sacīja Banga. – Ceru, ka nolikšu eksāmenu un tikšu pie diploma. Tā man ir vecā, labā interese par dārziem, tas jau ir dzīves modelis. Dzīvoju Rīgā, bet, tā kā skola atradās tikpat kā blakus, bija jāmācās. (Smaida.)
Taujāta par svarīgāko pieeju ābeļu vainagu veidošanā, viņa uzsvēra: – Jaunākās tendences ir tādas, ka ir jāzemina augsto augļukoku vainagi. Galvenais princips – tīrīt ārā nevis no apakšas, bet no augšas. Jābūt nežēlīgam, griežot zarus, un tādus zaru galiņus nečinkināt. Jau var redzēt, kādas ir ābeles, kas stādītas pirms kādiem 30 gadiem. Raža būs lielāka, kad vainagus apspīdēs saule. Ja ir pundurābeles, vidēja auguma koki, tad var katru dienu pienākt klāt un ņemties.
Kokkopis-arborists Kārlis Kumsārs, daloties ieteikumos, pārliecināja, ka lieko par daudz nogriezt nevarēs: – Ābele ir tāds koks, kas kā nagi ataugs. Par daudz noņemt ir diezgan neiespējami. Jārēķinās ar to, ka jo vairāk noņem nost, jo vairāk būs ūdenszaru. Taču tas nav slikti, īpaši tad, ja tās ir vecas ābeles. No ūdenszariem var sākt veidot jaunus vainagus, kas ir zemāki un vairs nav tik augsti kā palmas, kur augšā ir izveidojies kušķis un baigi daudz malkas. Svarīgākais jebkuram kokam, un augļukokiem it sevišķi, dabūt viduci tādu, lai iespīd iekšā visā vainagā saule un cirkulē gaiss. Bieži vien arī galotne ir vai nu jāsamazina, vai citā gadījumā vispār jāizzāģē. Katrs koks ir citādāks, un vienas receptes nav, ko un cik daudz zāģēt, ir jāvadās pēc tā, lai vainagam piekļūtu saule un gaiss. Tāpēc, pirms griezt, ir pamatīgi jāizvērtē.
Viņaprāt, semināra dalībnieki daudz jauna uzzinājuši, tagad varēs zināšanas likt lietā praksē, sakopjot sava dārza ābeles.
Uz vaicājumu, vai var griezt zarus arī vēlā rudenī, Kārlis Kumsārs atbildēja: – Var griezt, bet neieteiktu veidot lielas brūces (10 cm un vairāk diametrā). Koks pēc mīnus 5 grādu sala dodas miera periodā, un, ja ir barga ziema, sals, brūces plaisā, tur tek ūdens, arī sasalst, atsalst, sasalst, plēš, un tā darīt nav ieteicams. Nevajag arī neko smērēt uz brūcēm, jo ir pierādīts, ka ar smērēm tikai veicina pretēju efektu – brūce sūt. Vislabākās zāles ir UV stari. Pavasarī, kad vēl ir sniegs un saule, UV starojums ir spēcīgs, un tas koku brūces savelk. Tāpēc koku vainagus vislabāk ir veidot saulainā laikā.
Stāstot par profesionālajiem instrumentiem, viņš ieteica, ka ne vienmēr tādi ir vajadzīgi – mazos zariņus un ūdenszarus, kas ir lieki, visvienkāršāk ir izlauzt ar rokām, jo plēstās, lauztās brūces ābelēm ļoti veiksmīgi saaug. Griežot ar super asu instrumentu, reizēm brūce sliktāk saaug. Tas ir tāpat, kā iegriežot pirkstā ar asu nazi – brūce saaug lēnāk nekā uzplēsta.
19.10.2021.