Ģimenes ārste Anna Višņova kādreizējā Madonas rajonā bija pirmā, kas ieguva šo statusu un ļāvās kardinālām pārmaiņām sistēmā. Vai bija daudz jālasa un jādomā pirms izšķiršanās, vai tā bija „lekšana aukstā ūdenī", vaicāju dakterei, tiekoties viņas izveidotajā ģimenes ārsta prakses vietā.
– Tas tiešām bija pēkšņi un kas pilnīgi jauns, – atceras Anna Višņova. – Latvijā mēs sākumā bijām kādi divpadsmit ģimenes ārsti, Madonas rajonā biju vienīgā. Iesākums bija ļoti smags – bija negatīva attieksme no poliklīnikas puses, bet pamazām viss mainījās, bija arī ļoti saprotoši kolēģi, kas mani atbalstīja. Cilvēku pieplūdums tolaik bija no visa rajona – man bija ap pieci tūkstoši pacientu. Vēlāk viņi sadalījās, aizgāja arī pie citiem ģimenes ārstiem. Sākuma priekšrocība bija tā, ka es varēju tikai ārstēt, dokumentu kalnu, kas tagad aizņem visvairāk laika, nebija. Centos palīdzēt slimajiem, birokrātija papīru jomā neapgrūtināja. Sūtīju cilvēkus uz izmeklējumiem, kādu pusotru gadu papīru ziņā bija miers. Darba, protams, bija vairāk, skrēju līdz desmitiem naktī, vizītes uz mājām notika pat deviņos vakarā, bet enerģijas bija pārpārēm. Ar cilvēkiem varēju mierīgi izrunāties, kā tam vajadzētu arī būt. Pēc gada, pusotra daudz kas mainījās, vairs visiem nedrīkstēju izrakstīt medikamentus, tikai savējiem – iecirknī reģistrētajiem pacientiem. Man viņu bija daudz – ap 2300 – un daudz arī bērnu – 500. Vēlāk, kādā 1996. gadā, ģimenes ārstu rajonā jau bija liels skaits, tika organizēti ģimenes ārstu apmācības kursi, sertifikātu iegūšana.
Uz jautājumu, kas Annu Višņovu pamudināja noticēt neatkarīgai ģimenes ārstu institūcijai, saņemu atbildi, ka viņu uzrunāja docents, pirmais ģimenes ārsts Latvijā – Andris Lasmanis.
– Atsaucos šai progresīvajai idejai, un manā pacientu lokā vairāk bija vecāka gadagājuma ļaudis. Neesmu pediatre, tāpēc bērnus savā praksē ņēmu no divu gadu vecuma. Protams, tagad viņi visi jau lieli, viņiem pašiem ir bērni, –
pasmaida daktere.
Vaicāta par šābrīža ritmiem, Anna Višņova atklāj: – Jau vairāk nekā mēnesi mums atkal ir parādījušies kovida slimnieki. Viņu nav ļoti daudz, bet ar visiem ik dienu ir jāsazinās, jāseko līdzi slimības gaitai, jāsazinās arī ar kontaktpersonām. Cilvēki turpina nākt vakcinēties, ir pat rinda. Daudzi zvana un paši to vēlas, ir tādi, kurus pārliecinām vakcinēties, bet ir arī tādi, kuri paliek pie savas izvēles un nevakcinējas. Varam runāt vai nerunāt – viss kā pret sienu. Daudz negatīva šai ziņā nodara sociālie tīkli, kas noskaņo cilvēkus „pret". Neizlēmīgie savukārt domā un domā, līdz ar kovidu paši saslimst.
Jautāta, kādas kaites vēl cilvēkiem ir rudens periodā, ģimenes ārste atzīst: – Ir daudz vīrusu, un nereti tos grūti diferencēt, jo klīniskā aina var būt ļoti līdzīga. Protams, ja pazūd oža un garša, ir skaidrs, ka tas ir "Covid-19". Darbs, kas pandēmijas laikā jāpaveic gan man, gan abiem ārsta palīgiem, nav viegls. Telefons taču zvana nepārtraukti, labi, ka man ir abi ārsta palīgi, kas ir tiesīgi sniegt izsmeļošu informāciju, atbildēt un arī sarakstīt atskaites.
Ja nebūtu kovida, strādāt būtu nesalīdzināmi vienkāršāk. Kad atgriezos no atvaļinājuma un pandēmijas nebija, sākām jau aicināt pie sevis hroniskos slimniekus, kuri gadu pie mums nebija bijuši. Tobrīd nodomāju – ja tāds būtu darba ritms ikdienā, būtu prieks nākt uz darbu. Pandēmijas apstākļi diemžēl rada milzu spiedienu, ko nevar tik viegli izturēt.
Tā kā medicīnā jau izsludināta ārkārtējā situācija, vaicāju, kā tas atsaucas uz ģimenes ārstes darbu.
– Mēs varam pieņemt pacientus tikai ar akūtām, neatliekamām vainām, – komentē Anna Višņova. – Protams, bez darba nesēžu, izvērtējot situāciju, palīdzu arī tiem, kam tas ļoti nepieciešams. Uz izmeklējumiem gan tālāk daudzi netiek, jo izmeklējumi ir par maksu. Cilvēkiem jāgaida mēnešiem ilgi, izņemot tos, kuriem ir nauda, kuri par magnētisko rezonansi, sonoskopiju vai gastroskopiju var samaksāt pilnu taksi. Daudz šobrīd ir kuņģa, zarnu trakta slimnieku, un tas ir saistīts ar pārtiku, ko lietojam.
Kad saruna iegriežas par atslodzi un neizdegšanu, uzzinu, ka Annas Višņovas vaļasprieks ir dārzs: – Man ir ļoti daudz puķu, ir garšaugu stūrītis, daudz rožu. Vakaros savukārt daudz lasu. Grāmatas aizņem lielu daļu mana brīvā laika – jau ierasts, ka pirms gulētiešanas vienmēr izvēlos labu literatūru.
Uz jautājumu, vai jauniešiem viņa ieteiktu apgūt ārsta arodu, sevi veltīt medicīnai, dzirdu atbildi: – Tam jābūt sirdī, jābūt paaicinājumam. Tā tomēr ir ļoti cēla profesija, kurā no visas sirds jācenšas palīdzēt otram. Ja priekšplānā ir domas par naudas pelnīšanu vai prestižu, tas neder.
Sarunas izskaņā noskaidroju, ka Annas Višņovas meita arī gājusi mammas pēdās un strādā par ārstes palīdzi viņas privātpraksē. – Kopā ar meitu strādājam kopš 1995. gada. Viņa pārzina datoru, sakārto dokumentāciju, es varu veltīt laiku slimniekiem. Esmu laimīga, ka mana dzīves un darba vieta ir Madona – zaļa un sakārtota pilsēta.
15.10.2021.