10. oktobris pirms 100 gadiem bija pirmdienā. Todien tika atklāta Latgales lauksaimniecības vidusskola Malnavā.
Pirmos divdesmit gadus to vadīja Mētrienā (tolaik Ļaudonas Odzienas pagasts) dzimušais Pēteris Sauleskalns (1876-1975). Savukārt līgumu ar nākamo direktoru no Zemkopības ministrijas puses parakstīja Hugo Celmiņš (1877. Lubāna-1941) un Vilis Skubiņš (1876. Sarkaņi-1951).
Skolā tolaik strādājuši arī citi mūsu puses cilvēki. Kārlis Bebris (1886. Cesvaine-1964) mācīja latviešu un vācu valodu, vēsturi, arī tādu speciālo priekšmetu kā lopkopību. Augusts Bieziņš (1878. Patkule-1941) bija matemātikas skolotājs. Jānis Ezerkalns (1888. Viesiena-1942) mācīja botāniku un speciālos lauksaimniecības priekšmetus. 1909. gadā Lubānas „Aizsilniekos" dzimušais Jānis Ģēģeris pats 1923.-1927. gadā mācījās šajā vidusskolā, jau tad piedalījās orķestrī, diriģēja skolas kori. Direktors Sauleskalns lūdza šo kora vadīšanu turpināt, algas darbs sākumā lubānietim bija skolas dārzniecībā. Pēc attiecīgu kursu beigšanas Ģēģeris kopš 1931. gada bija dziedāšanas, tad arī vingrošanas un zīmēšanas skolotājs. Trīsdesmito gadu otrajā pusē pēc Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes beigšanas Malnavā neilgi strādāja lubejietis Pēteris Ķaune.
Savs stāsts ir par audzēkņiem no Madonas apkārtnes. Skolas dibināšanas brīdī līdzīgas mācību iestādes ar ilgāku darba pieredzi pastāvēja Jelgavā un Priekuļos. Tās savulaik dibināja biedrības, Malnavā no paša sākuma bija valsts uzturēta skola. Atšķirībā no divgadīgajām lauksaimniecības skolām te jāmācās četri gadi (kopš 1935. gada rudens gan skola piecklasīga). Pēc beigšanas bija iespēja stāties augstskolā. Daļa absolventu vēlāk studēja universitātes Lauksaimniecības fakultātē, vēl citās. Malnavu varēja izvēlēties arī mazāk turīgi audzēkņi, jo skolas nauda te nebija tik liela kā Jelgavā vai Priekuļos. Diezgan daudziem skolēniem šo maksu daļēji vai pilnībā atcēla, atsevišķos gadījumos maksāja arī stipendiju. 1926./27. mācību gadā starp 35 skolēniem no mūsu puses ceturtā daļa nāca no ģimenēm bez tēva, tās bija karu un citu sociālo satricinājumu sekas.
Pārskatot skolas dokumentus, atradu, ka Malnavā mācījušies ne mazāk kā 93 cilvēki no mūsu novada, droši zinu, ka skolu 1925.-1940. gadā beiguši 43 jaunieši un 34 jaunietes (no kopā 541 absolventa). Iespējams, to pat bija vairāk, jo trīsdesmito gadu beigu audzēkņu pilnos sarakstus neatradu. Daļa iestājušos mācības pārtrauca, dažkārt arī pārgāja uz citu skolu. Bijuši arī tādi citviet dzimuši absolventi, kurus darba gaitas atveda uz mūsu pusi (skolotājs Lazdonā Harijs Loze, agronoms Lubānas pusē Ēvalds Koks, augļukoku selekcionārs Roberts Āboliņš, kas Malnavā iepazinās ar grostonieti Aleksandru Maizīti, abi kopā vairāk nekā pusgadsimtu nostrādāja „Iedzēnos", arī citi). Uz Malnavu devušies 13 skolēni no Dzelzavas pagasta, 9 – no Ļaudonas un Sarkaņiem, 7 – no Patkules, 6 – no Bērzaunes, Cesvaines, Mārcienas un Viesienas, 5 – no Kraukļiem, 4 – no Sāvienas, 3 – no Grostonas, Lubānas un Mētrienas, 2 – no Barkavas, Praulienas un Vestienas, 1 – no Kalsnavas, Kusas, Lubejas, Meirāniem, Mēdzūlas, Saikavas, Vējavas. Aizkļūšana uz lauksaimniecības skolu Krievijas pierobežā nebija vienkārša. No Madonas varēja sēsties vilcienā līdz Gulbenei (45 km), tad pārkāpt vilcienā Gulbene-Jaunlatgale (89 km) un visbeidzot braukt vilcienā Jaunlatgale-Kārsava (23 km), tad vēl palika kilometri seši līdz Malnavai (ar laiku iekārtoja pieturpunktu tuvāk skolai). Tiešais brauciens 1929. gadā prasīja apmēram 4,5 stundas, 1939. gadā pat par stundu mazāk, taču abās starpstacijās – Gulbenē un Jaunlatgalē (1939. gadā to sauca par Abreni) – iznāca ilgi gaidīt, tā nu ceļojums Madona-Kārsava ar trijiem vilcieniem pārsniedza pusi diennakts. Savā ziņā ērtāk bija, teiksim, ļaudoniešiem. Ja ar zirgu aizbrauca pēcpusdienā uz vilcienu Krustpilī, tad pusdeviņos vakarā varēja izkāpt Kārsavā, jo starpstacijā Rēzeknē nācās pavadīt minūtes piecpadsmit. Nebūtu sācies pasaules karš, ar laiku dzelzceļa līniju Madona-Lubāna pagarinātu līdz Kārsavai. Skolēni visumā dzīvoja kopmītnē (tās vajadzībām, arī mācību telpām muižas ēkas abos galos uzceltas piebūves) un uz vecāku mājām devās tikai dažas reizes gadā. Tad parasti skola izdeva zīmi, kas ļāva vilcienā braukt par puscenu.
Pēc skolas beigšanas daļa malnaviešu atgriezās sava pagasta saimniecībās, citi atrada darbu kādās iestādēs, arī skolās. No vēlākajiem mūsu puses augstskolas beidzējiem laikam zināmākais bija ļaudonietis Augusts Lācis (1912-1993). Tūlīt pēc vidusskolas viņš 1932.-1938. gadā studēja lauksaimniecību, vēlāk aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju, strādāja Lopkopības zinātniskās pētniecības institūtā Siguldā. Līdzās tam jau no sešdesmitajiem gadiem ļaudonietis darbojās Latvijas Televīzijā, vadīja, piemēram, lauksaimniecības tēmām veltītos konkursa raidījumus rajonu komandām „Kurš no 26?". Tātad bija cilvēks, ko šodien sauktu par televīzijas moderatoru, tas deva atpazīstamību.
A. Kerēvica savulaik Madonas muzejam nodeva tēvabrāļa Jāņa Ozoliņa (1909. Patkule-1989) ar mācībām Malnavā saistītus materiālus. Bija arī 1928. gada izlaiduma fotogrāfija. Toreiz vienlaikus ar viņu skolu beidza vēl divas patkulietes – Zinaida Ķirsone un Berta Stankeviča, dzelzavieši Velta Galeja un Voldemārs Zvirgzdiņš, sarkanieši Ādolfs Eglītis un Osvalds Rieksts, Jānis Vasks no Mārcienas un vestēnietis Kārlis Līcītis, diemžēl nevienu no tiem fotoattēlā nav izdevies atpazīt.
08.10.2021