Vispirms govis, tad zemenes un nu puķu plantācijas – tas ir stāsts par Jāni un Gaidu Brilovskiem, kuru izaudzētās puķes „par paldies" veseliem klēpjiem aizceļo uz dažādām Latvijas vietām. Puķkopība un šobrīd arī ziedu paklāju veidošana ir viens no viņu daudzajiem vaļaspriekiem.
Tos, kuri mēro ceļu gar „Lejas Sklaubu" mājām Cesvaines pusē, šoruden sagaidīja īpašs saimnieku izveidots ziedu sveiciens. Dāliju košums un to dažādās formas sagūlušas mūsu Latvijas kontūrā. Kā uzsver puķu paklāja veidotājs, „Lejas Sklaubu" saimnieks Jānis Brilovskis, ziedi zied un pārzied, tad labāk tos izmantot priekam. Šī gan nav pirmā reize, kad mājas priekšā, pašā ceļa malā tiek izveidots ziedu sveiciens garāmgājējiem. Tādi tapuši vairākkārt, šoreiz Latvijai īpašo gadskārtu kontekstā, tostarp atzīmējot Baltu vienības dienu, kas vienlaikus esot arī Jāņa un Gaidas kāzu gadadienas datums.
„No rīta nopļāvu zāli, visu savācu, tad veidoju Latvijas kontūru, tā teju visa pēcpusdiena pagāja. Divatā var ātri salikt. Vispirms ar auklām savelku līnijas, pēc līnijām arī lieku. Paņemu karti, veidoju, vidū precīzi atzīmējot arī visas lielākās Latvijas pilsētas," stāsta Jānis, atklājot, ka ziedu paklājs acīm baudāms saglabājoties pat vairākas nedēļas. Turpat līdzās Latvijas kartei izveidots otrs ziedu sveiciens –
Madonai deviņdesmit piektajā dzimšanas dienā. Kā atklāj Jānis, viņš esot tikai ziedu paklāju veidotājs, puķu audzētāja esot sieva.
„Mēs, kā Anda Līce pasākumā Cesvainē nupat teica, tagad dzīvojam savam priekam. To, ko gribam, to darām, jo bez rušināšanās pa dobēm, pa vagām es nevaru sevi iedomāties. Man ļoti grūti ir ziemā, tad, kad ir sniegs. Ja sniega nav, tad gan līdz novembrim pa dobēm varu ņemties, jo spēku es rodu tieši pie zemes," teic krāšņo dāliju audzētāja, „Lejas Sklaubu" saimniece Gaida Brilovska, stāstot, ka astoņdesmito gadu vidū viņa atstājusi dzīvi Rīgā un atgriezusies dzimtas mājās Kārzdabā. Tepat, uz mājai līdzās esošā ceļa, arī satikušies ar Jāni un lēmuši palikt kopā. Tiesa, toreiz ar pavisam citādāku redzējumu uz ziediem.
„Man kādreiz ziedi ļoti nepatika, es pat dusmojos, ja kāds man pasniedza grieztos ziedus. Atceros, kādreiz pat pārliecināti teicu, ka nekad tos neaudzēšu, taču dzīvē sanācis citādāk. Tolaik, kad atbraucām dzīvot uz Kārzdabu, atpakaļ uz manām dzimtas mājām, bija Breša laiki, paņēmām zemi un sākām saimniekot. Bija govis, pat līdz septiņdesmit galvām, teliņus ieskaitot. Taču, laikam ejot, sapratām, ka tas nevienam nav vajadzīgs, gotiņas nedēļas laikā pārdevām un saimniecību likvidējām," stāsta Gaida, pieminot arī zemeņu audzēšanas periodu, taču arī no tām hektāra vietā vairs palicis pavisam maz, vien savai vajadzībai. Kā atklāj Gaida – pie vainas esot negodīgā konkurence.
„Tagad jau tirgotājiem liek norādīt, ka ogas atvestas no Polijas vai Grieķijas, to viņi arī dara, taču savulaik bija tik pasakaini stāsti, par Aizkrauklē augušām zemenēm, kuras tirgo Gulbenē, Madonā un citviet. Taču, kad aizbraucām uz adresi, kurā it kā augot šīs zemenes, ieraudzījām vien pāris īsas vadziņas. Patiesībā smaga šī tēma, negodīgās konkurences dēļ arī atteicāmies no tik darbietilpīgā darba, kurš neatmaksājās," atzīst saimnieki, uzsverot, ka puķes gan esot gan pašu, gan līdzcilvēku priekam. Ja vien nepieciešams, klēpjiem tiekot dotas ziedu paklāju veidošanai vai vienkārši uzdāvinātas. „Ja vajag kādam, ja tas sagādā prieku, nu kā gan es nepadalīšos," ar patiesu izbrīnu iesaucas Gaida. „Pie mums mājās es tūristus pašreiz gan nepieņemu; ja kāds apstājas, papriecājas, nofotografējas, man tikai prieks! Tāpat ar ziedu dāvināšanu – man laikam tas latvieša skopums ir iekšā –
kā gan es kaut ko izmetīšu, labāk tad kādam iedāvināšu, iepriecināšu."
Kad runājam par bagātīgi saziedējušo dāliju kopšanu, saimniece manas aizdomas par milzu darbu uztver ar smaidu: „Ar dālijām ir ļoti maz darba. Pavasarī mēs tās kopīgi ar vīru iestādām, kungs rok bedrītes, es salieku gumus, vienreiz ar kapli viss jāpāriet. Kādreiz nācās ravēt hektāru zemeņu, kas bija jāravē sešas, septiņas reizes pa vasaru, šis salīdzinājumā ir nieks. Pēc Jāņiem, patiesībā, te nekas īpaši nav darīts. Tās ir lielas, milzīgas, un nomāc visas nezāles. Ja plēsuma vietu iestrādāt ir samērā grūti, tagad jau dālijas pašas ar vārpuzāli un citām nezālēm būs tikušas galā," atzīst Gaida, stāstot, ka dāliju dārzā šogad saziedējušas vairāk nekā divdesmit šķirnes. Lai tās koši ziedētu, regulāri jāizplūc vecie ziedi. Savukārt, lai ziedi līdz ar pirmajām salnām neaizietu postā, tos vajagot kārtīgi salaistīt. „Lejas Sklaubu" mājās tas esot saimnieka darbs. Redzot krāšņi ziedošās rozes, gladiolas un mārtiņrozes, kā arī bagātīgo bumbieru, aveņu un ķirbju ražu, neviļus gribas secināt, ka „Lejas Sklaubu" dārzs patiesībā ataino pašu saimnieku dzīves uztveri un vēlmi dzīvot krāsaini. To apliecina arī Gaida, ar dzirksti acīs stāstot par aktivitātēm, kuras ik brīvu brīdi abi ar vīru cenšas īstenot. „Mūs laikam var paķert uz jebko. Mēs braucam autofoto rallijā, kopš deviņdesmito gadu vidus, cik vien varam, ceļojam. Laikam jau esam tādi, kurus visu laiku var ar visu kaut ko ieinteresēt. Aicinājumam spēlēt teātri gan vēl neesam piekrituši. Parasti, kolīdz kaut kur ir kāda izrāde, esam skatītāju rindās, ja spēlēsim paši, šis prieks tad mums atkritīs," nosmej Gaida, pieminot arī Baltijas un piļu apceļošanas tūres un virkni citu brīvā laika nodarbju, piemetinot, ka abu intereses un aizrautība esot tik mainīga, kas lai zina, ar ko viņi aizrausies nākamgad. Taču šobrīd abu priekam zied puķes un līdz ar košajiem ziedu paklājiem ceļmalā kaudzītē dāsni salikti arī šogad krietni saaugušie ķirbji, tā teikt, ja pašam lieks, būs taču citam prieks.
SANDRA ZARIŅA
5.10.2021.