Gatis Krūmiņš par veterinārārstu strādā jau divdesmit otro gadu; 2013. gadā no Rīgas pārcēlies uz Madonas reģionu, un šobrīd darbs pamatā aizrit Madonā, Cesvainē, Alūksnē un Gulbenē. Kā viņš vērtē, rūpēšanās par savu mājdzīvnieku nav tikai pilsētnieku privilēģija, bet gan arī laukos ir zinoši veterinārārsti, kuri spēj uzstādīt diagnozes, ārstēt, ir pieejams veterinārais aprīkojums.
– Kādreiz laukos uz jautājumu, kur palika sunītis, mēdza atbildēt: „Saslima, nomira." Tagad tā situācija kopumā uzlabojas, dzīvnieku īpašnieki atbildīgāk izturas pret saviem mājdzīvniekiem, – novērojis Gatis Krūmiņš.
– Pamatproblēma ir tā – ja cilvēks dzīvnieku dabū lēti, viņš nav ar mieru viņā ieguldīt arī turpmāk. Piemēram, ja mājdzīvniekam gadās trauma, lauzta kāja, operācija var izmaksāt simtus eiro. Ja pats dzīvnieks „izmaksājis" desmit centus, kāpēc lai saimnieks maksātu tādu naudu? Nevarētu teikt, ka ir daudz gadījumu, kad mīļdzīvnieku neārstē tāpēc, ka nebūtu naudas. Vairāk ir tas, ka tā nešķiet kā prioritāte – izdot par savu mājdzīvnieku naudu. Cilvēks var nedēļu neārstēt savu dzīvnieku, tad sestdienas vakarā dzērumā piezvanīt – ziniet, nedēļu mokās ar caureju, izskatās, ka svētdienas rītu var arī nesagaidīt, – to, ka reizēm akūti nākas reaģēt uz klientu zvaniem, lai sniegtu palīdzību mājdzīvniekiem, atzīst veterinārārsts.
Smagākās problēmas dzīvnieku aizsardzības jomā viņš pieredzējis saistībā ar novēlotu vēršanos pēc medicīniskās palīdzības. Gatis Krūmiņš atminas kādu gadījumu: – Cilvēki ļoti ilgi nevarēja saņemties uz operāciju dzīvniekam ar piena dziedzeru audzēju. Kad nu beidzot izdomāja, ka to darīs, dzīvnieks nomira pie klīnikas ieejas durvīm. Tur bija tādas kāpnītes, pa kurām dzīvnieks vairs nevarēja uzkāpt, vienkārši apgūlās, un pēc pāris minūtēm konstatēju nāvi.
Nereti klienti atrunājas, ka veterinārā medicīna ir pārāk dārga, tomēr Gatis atgādina – cilvēku medicīna ir vēl dārgāka nekā veterinārmedicīna, bet tur lielu daļu izmaksu sedz valsts. – Par visu jau kāds vienmēr samaksā. Nekas nav bezmaksas. Izmaksas mājdzīvnieka turēšanā ir un būs, to nedrīkst nebūt, jo tā ir atbildība. Turēt mīļdzīvnieku mājās ir izvēle, un tā nav pirmā nepieciešamība. Tas ir tāpat kā braukt ar džipu ar lielu degvielas patēriņu, kad varētu braukt ar velosipēdu. Nerunājot par specifiskajiem gadījumiem, kad dzīvnieks ir pavadonis, bet pamatā – tā nav primārā nepieciešamība, – ir pārliecināts Gatis Krūmiņš.
Ir gadījumi, kad jāsaskaras arī ar cilvēku neizpratni vai maldīgiem uzskatiem mājdzīvnieka turēšanā, piemēram, kāds nesaskata jēgu obligātajai suņu čipēšanai un reģistrēšanai, suņi tiek turēti tikai pie ķēdes vai šaurā dzīvoklī, ar retām vai īsām pastaigām, cits mājās tur pārlieku lielu skaitu kaķu, mājdzīvniekus laiž ārā bez pieskatīšanas un tamlīdzīgi. – Prasība ir arī uz koplietošanas ceļiem braukt ar 90 km, bet tāpat atrodas, kas lido ar 120. Tā ir cilvēku pašu atbildība, – salīdzinājumu pauž Gatis Krūmiņš, piebilstot, ka veterinārārsti par likumdošanas prasībām saimniekiem var skaidrot, informēt, taču kontrole jāveic atbildīgajām instancēm.
1.10.2021.