Ekonomģeogrāfs JĀNIS TURLAJS kopā ar kolēģiem izdevniecībā „Jāņa sēta" veicis Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtītu pētījumu par Latvijas skolu tīklu: „Nevar būt tā, ka skola ir vienīgā darbavieta. Skola ir tikai pakalpojums, ko nodrošina nodokļu maksātāji. Nodokļu maksātāji – tie ir cilvēki, kas strādā algotu darbu, uzņēmēji, kas maksā nodokļus.
Ja nav šo nodokļu, nevar būt arī skola. Domāt, ka būs tikai pašvaldību vai valsts iestādes un tā būs tā mūsu ekonomika laukos – tā ir īstermiņa domāšana. Jau tagad ir virkne pašvaldību, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju strādā algotu darbu publiskajā sektorā. Tas ir kā milzīgs slogs nodokļu maksātājiem, jo kādam par to jau ir jāmaksā.
Dažādās pašvaldībās pētījuma ietvaros līdz pēdējam centam esam izskaitījuši, cik izmaksā viens skolēns konkrētajā skolā gan no pašvaldības, gan valsts budžeta. Piemēram, vienā pašvaldībā sākumskola tiek uzturēta 18 minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra, ar 14 skolēniem. Konkrētajā gadījumā viena skolēna izmaksas ir 10 tūkstoši eiro gadā. Pilsētas vidusskolā, kur viss ir nokomplektēts, izmaksas ir 2400 eiro par skolēnu gadā. Tad jautājums – vai esam tik bagāti, ka varam maksāt par viena skolēna skološanu tik, cik neprasa pat labākajās universitātēs? Vai tomēr, reāli domājot, bērnus var sasēdināt autobusā un aizvest uz tuvāko ciemu vai pilsētu. Runas par milzīgajiem attālumiem ir pārspīlētas; Pierīgā daudziem tā ir ikdiena braukt 40 minūtes – stundu līdz specializētai vidusskolai vai ģimnāzijai.
Sākumskolā, 1.-6. klašu posmā, ja klasē savāc kaut vai 10 bērnu, ja citas skolas ir tālu un pašvaldība var to atļauties, tad vajag uzturēt. Skaidrs, apzinoties, ka par to piemaksās citi. Bet 7.-9. klašu posmā, ja nevar nokomplektēt vismaz vienu paralēlklasi, pilsētu tuvumā nav pamatoti uzturēt šādu skolu par visām varītēm. Tur nevar būt arī nekāds izglītības līmenis. Šajā klašu posmā sākas specializētāki priekšmeti; fizikas vai ķīmijas skolotājam nesanāk stundu skaits un ir jābraukā pa nez cik skolām, lai savāktu slodzi. Izņēmums varētu būt salīdzinoši nomaļākās vietās, piemēram, Madonas reģionā – Varakļāni, Lubāna, Ērgļi. Atkal apzinoties, ka par šādas pamatskolas uzturēšanu kādam būs jāpiemaksā tāpat. Pētījumā arī tikām konstatējuši, ka skolās ar mazu skolēnu skaitu lielākoties diemžēl nespēj nodrošināt izglītības līmeni. Protams, ir daži izņēmumi, kur ir vēl entuziasti, cilvēki strādā par mazajām aldziņām. Bet parasti – slodze ir maza, pedagogam nekāda alga īsti nesanāk, tie ir pedagogi pirmspensijas vecumā, un ir liela problēma atrast, piemēram, fizikas vai informātikas skolotājus."
IZM komunikācijas nodaļā laikrakstam „Stars" skaidroja, ka lēmumu par kādas izglītības iestādes reorganizāciju, informējot ministriju un lūdzot saskaņot šādu lēmumu, var pieņemt tikai vietējā pašvaldība. Jānim Turlajam bija savs skaidrojums par to, kādēļ tas visbiežāk notiek kūtri, reorganizācijas vietā izvēloties „vilkt" skolēnu skaita ziņā nenokomplektētas klases un skolas.
„Protams, ka politiķi grib būt populāri, un kas var būt nepopulārāk par skolu slēgšanu. Tādējādi diemžēl netiek domāts ilgtermiņā.
Viens piemērs – 2016. gadā Smiltenes pilsētā bija trīs skolas. Tika pieņemts ļoti nepopulārs lēmums izformēt visas trīs skolas. Tika atlaisti visi skolotāji, uz konkursa pamata sakomplektēta jauna skola Smiltenē. Tagad tā ir viena no spēcīgākajām, ar vienām no augstākajām pedagogu algām Vidzemē. Un, ja šādām skolām nebūtu jādotē vietas, kur reforma nav veikta, jau tagad skolu sistēmas budžetā būtu pietiekami daudz naudas, lai pilnas slodzes skolotājiem palielinātu algu pusotrkārtīgi.
Tas ir tikai mīts – ja nebūs skolas, tur viss izmirs. Izmiršana sākas tanī brīdī, kad kādā vietā pazūd uzņēmēji vai nodarbinātie reālajā ekonomikā. Zemnieku saimniecības, kas ražo produkciju tirgum un maksā vērā ņemamus nodokļus, strādā aizvien ražīgāk, uz mehanizācijas rēķina darbu paveicot ar aizvien mazāku skaitu algotu. darbinieku. Ir cilvēki, kurus apmierina dzīvesveids laukos – ka nopelna sev iztikšanu, bet par pārējo samaksā kāds – nodokļu maksātājs. Bet lielāko daļu iedzīvotāju tas neapmierina, tāpēc jau cilvēki dodas uz tām vietām, kur darbs ir un var nopelnīt. Visticamāk –
uz tuvāko pilsētu, lielpilsētu, sliktākajā gadījumā – uz ārzemēm."
10.09.2021.