Laimīgi ir tie, kuri dara savu sirdsdarbu. Ir tik patīkami, kad no rīta pamostoties var par darba gaitām domāt ar smaidu sejā. Savu īsto nodarbošanos ir atradusi arī Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja „Braki" krājuma glabātāja KRISTĪNE LŪSE. Lai arī viņas pieredze muzeju darbā nav liela, Kristīnei patīk savs darbs un katra „Brakos" pavadītā diena sniedz gandarījumu.
– Kāpēc izvēlējāties strādāt profesijā, kas saistīta ar darbošanos muzejā?
– Esmu ieguvusi mājturības un informātikas pedagoga izglītību, bet strādājusi esmu par skolotāju viesmīlības pakalpojumu speciālistiem, strādāju Ērgļu arodvidusskolā. Dzīve, protams, ievieš mūsu plānos un ikdienā savas korekcijas. Sagadījās tā, ka es līdz šim strādāju Brāļu Jurjānu memoriālajā muzejā „Meņģeļi" un paralēli mācījos par pedagogu. Pēc mācību beigšanas mani uzaicināja strādāt skolā, savukārt darbs „Meņģeļos" kļuva par manu paralēlo darbu. Sākoties reorganizācijai, kas, manuprāt, notika 2009. gadā un kuras ietvaros Ērgļu novads tika atdalīts no Madonas, samazinoties štatiem, es turpināju strādāt arodskolā. Arī Ogres tehnikumā esmu strādājusi par pedagogu. Kārtējo reizi dzīve atkal ieviesa savas izmaiņas, tā nu es atgriezos Ērgļos, kur mani uzrunāja Zinta Saulīte un vaicāja, vai nevēlos strādāt „Braku" muzejā. Zinta zināja, ka es pirms tam esmu strādājusi „Meņģeļos", līdz ar to šī nodarbe man nav sveša. Mani šis piedāvājums uzrunāja, un es piekritu. Pēc dabas esmu pedante, man patīk visu salikt pa plauktiņiem, visu sakārtot. „Brakos" strādāju par krājuma glabātāju, un punktualitāte, precizitāte, pedantisms ir šim darbam nepieciešamas rakstura īpašības. „Meņģeļos" esmu apguvusi daudz, iegūtās zināšanas lieku lietā, strādājot „Brakos", un, protams, papildinu tās. „Meņģeļu" muzejā darbs saistījās ar mūziku, šeit tā ir literatūra. Mūzika man jau kopš skolas laikiem ir daudz tuvāka. Savukārt Jelgavā, kad mācījos mājturību, mums mācīja par senām lietām, tika dots tāds sava veida ieskicējums. Man ļoti patīk senās mantas, arī aušana iet pie sirds un citi rokdarbi tāpat. Strādājot šeit, es varu atsvaidzināt agrāk uzkrātās zināšanas un darīt to, kas man patīk. Mana pieredze muzeju darbā ir maza, kopumā tie varētu būt gandrīz pieci gadi, varbūt pat mazliet mazāk.
– Dažus gadus esat strādājusi „Meņģeļos". Pastāstiet par tur pavadīto laiku!
– „Meņģeļos" es nostrādāju aptuveni četrus gadus. Sagadījās tā, ka tur bija nepieciešams palīgs, jo kādai darbiniecei bija veselības problēmas. Viņa mēdza te būt darbā, te nebūt, un bija vajadzīgs kāds, kas viņu var aizvietot. Tā es pamazām ienācu muzeju vidē, ik pa laikam braucu turp kā brīvprātīgā. Tad Ieva Vilnīte, kas strādā „Meņģeļos", gaidīja bērniņu un man pusotru gadu vajadzēja aizvietot viņu, līdz Ieva atgriežas no dekrēta atvaļinājuma. Es, protams, piekritu.
Jāsaka, ka tā aura, kas valda „Meņģeļos", atšķiras no „Braku" auras un ir manam organismam pieņemamāka. Varbūt tas tāpēc, ka „Meņģeļu" muzejam ir saistība ar mūziku, tur ir atrodamas kora dziesmas. Tai pašā laikā Rūdolfam Blaumanim arī ir dziesmas, kuras mēs ar ansambli esam izpildījuši. Tās ir tik pārdomātas, dziļas, ka vispirms kārtīgi jāielaiž sevī, lai tās varētu skaisti un izjusti pasniegt. Blaumanis ir ļoti plaša žanra rakstnieks, viņam nav raksturīgs kāds šaurs darbu loks. Jācer, ka es arī atradīšu ko sev tuvu no viņa daiļrades, kad vairāk to iepazīšu.
– Kā jūs raksturotu muzeju?
– Agrāk par muzeju valdīja tikai viens uzskats – tur sagaida veca kundzīte, kas stāsta ļoti gari, neinteresanti un garlaicīgi. Tas ir tāds stereotips, kas daudzos bērnos un jauniešos ir joprojām. Šķiet, ka muzejā nekā interesanta nav, ka tur ir tikai vecas mantas. Manuprāt, muzejā jāmāk apvienot gan seno, gan mūsdienīgo. Kad pastāstu bērniem, ka esmu vairākus gadus nostrādājusi muzejā, viņiem mainās priekšstats. Uzreiz saņemu jautājumus: kā es, gados jauna būdama, varu strādāt muzejā; ko tad es tur daru? Manuprāt, muzeja interesantums slēpjas tieši tajā senajā. Bet to ir jāmāk parādīt. Uz muzeju jābrauc, lai uzzinātu, ko un kā cilvēki darījuši agrāk, kas senajos laikos ir noticis. Es gribētu teikt, ka uz muzeju jāatbrauc, lai apgūtu seno interesanto un vienlaikus uzzinātu kaut ko jaunu.
– Kādas ir izjūtas, strādājot par muzeja krājuma glabātāju, un kādām īpašībām jāpiemīt, lai veiktu šos pienākumus?
– Man patīk būt atbildīgai un pildīt savus pienākumus punktuāli. Daudzi kolēģi jau mani, labsirdīgi smejoties, sauc par burta kalpu, bet es neko nevaru sev padarīt, man patīk tas darbs. Pēc tam pašai ir gandarījums par paveikto, par to, ka esmu bijusi centīga, un ja vēl mani paslavē par padarīto, tad ir pavisam labas izjūtas. Es zinu, kas un cik ilgā laikā man ir jāpadara. Darbs šeit ir zināmā mērā līdzīgs skolotāja darbam, jo arī pedagogam ir jāizdara konkrēts darbs noteiktajā laika posmā. Es kontrolēju to, kas man ir jāizdara. Ja nevēlos kaut ko darīt šodien, zinu, ka rīt tik un tā būs tam jāpievēršas, tāpēc labāk izdarīt jau šodien. Skolotāja darbam un muzeja darbinieka pienākumiem ir liela līdzība, tas nav nekas krasi atšķirīgs, jo abiem darbiem ir vajadzīga atbildības izjūta, jāzina un jādomā, ko un kā vajadzētu papildināt, kam vairāk pievērst uzmanību. Visu laiku ir jādara, jāstrādā. Darbu muzejā atvieglo tas, ka tagad daudz kas notiek e-vidē, piemēram, muzeju kopkatalogs ir elektronisks, nav vairs jāraksta ar roku, kā tas bija agrāk, kad par vienu priekšmetu vienu un to pašu informāciju vajadzēja pārrakstīt piecās grāmatās.
– Mēdz teikt, ka katrai lietai un vietai ir sava aura. Vai tā piemīt arī „Brakiem?"
– Jā, te pavisam noteikti ir aura – literatūras aura! (Smejas.) Mana lielā kļūda ir tā, ka no Blaumaņa sarakstītā esmu maz lasījusi, bet ceru, ka nākotnē labošos. Sevišķi senatnīgas izjūtas pārņem, ieejot lielajā dzīvojamajā mājā, kur mēs kurinām malkas krāsni. Man šķiet, ka ikvienā muzejā, ja vien tur tiek kopta un sargāta aura, to var sajust. Tad, kad dodas zibens šķeltā akmens virzienā, arī domās ataust kāds senāks mirklis. Acu priekšā uzzib kāds skrējiens no „Skroderdienām Silmačos" vai kas tamlīdzīgs. Citiem varbūt ir atšķirīgas izjūtas.
Man šeit gribētos vēl vairāk iedzīvināt to senatnīgo auru. Agrāk, kad te dzīvoja Blaumanis, pagalmā bijušas vistas, aitas, zirgi un govis. Es gribētu kaut vai stilizētus mājdzīvniekus izveidot, lai, ienākot pagalmā, nebūtu redzamas tikai ēkas un priekšmeti vien. Daudzi nemaz nezina, kāpēc tie priekšmeti tur atrodas, un viņiem tas nešķiet nekas interesants. Ar stilizētiem dzīvniekiem noteikti izdotos. Pirms Jāņiem sēdējām te ar Zintu Saulīti un pinām vainagus, atceros, ka es viņai teicu, ka vajadzētu atdzīvināt muzeju. Ko ar to domāju? Es nezinu, kā to panākt, bet tas noteikti ir iespējams. Man ir ideja, ka dzīvojamajā mājā varētu tikt rādītas filmas vai izrādes no Blaumaņa pūra. Vai nu „Skroderdienas Silmačos", vai jebkas cits. Mani pašu pievilina skaņa, esmu uz to tendēta, un, manuprāt, tas būtu interesanti. Te uzreiz šķistu dzīvāk. Pirms Blaumanis savus darbus sūtīja uz Rīgu, viņš tos esot izspēlējis ar Ērgļu cilvēkiem. Varbūt kādam kolektīvam ir saglabājušies šādi ieraksti. Nezinu, kad to būs iespējams realizēt, bet tāda vīzija man ir.
– Vai „Brakos" ir iespējams sajust Rūdolfa Blaumaņa klātbūtni?
– Es to vēl tā nejūtu, iespējams, tāpēc, ka neesmu tik dziļi iepazinusies ar Blaumaņa darbiem un analizējusi viņa devumu, kā to darīja Anna Kuzina un citi muzeja darbinieki. Varbūt kādudien viņš atnāks pie manis, iesitīs knipi pa pieri un parādīs, kur atrodas tas, ko es meklēju, bet nevaru atrast. (Smejas.) Pagaidām es gribu sakārtot visu krājumu, kā jau tas pienākas manam amatam. Vēlos pārbaudīt, vai te atrodas viss, kam te jābūt. Tad, kad būšu ar to visu tikusi galā, noteikti uztveršu daudz ko citādāk nekā tagad.
– Kas ir jūsu enerģijas un iedvesmas avots; kur atjaunojat spēku un rodat pozitīvo?
– Es no mazām dienām dziedu, tā saka arī mana mamma. Ar mūziku aizrāvos kopš 4. klases. Kad mācījos Ērgļu vidusskolā, Aivars Zariņš pie mums ieradās ar koklēm un rādīja, kā tās spēlēt. Pateicoties kādai no savām skolotājām, es piegāju pie Aivara Zariņa un pajautāju, vai viņš būtu ar mieru mācīt interesentiem kokles spēli. Tā viņš vairākus gadus brauca uz vidusskolu, un meitenes pie viņa mācījās spēlēt kokles. Es vēlāk pabeidzu mūzikas skolu – nevis kokles klasi, bet gan akordeona. Vēlāk ar ansambļa „Ievziedi" palīdzību es iegādājos etnogrāfisko kokli un atsvaidzināju savas zināšanas. Tagad šad tad ar kokli kaut kur aizbraucu un uzspēlēju, tas mani nomierina. Vēl es dziedu Jumurdas sieviešu vokālajā ansamblī „Ievziedi" un Ērgļu jauktajā korī. Tā ir mana sirdslieta, es tur uzņemu daudz pozitīvas enerģijas. Man patīk izšūt, adīt, tamborēt. Cilvēki mēdz teikt – ja strādā pirksti, strādās arī prāts, un es ceru, ka ar savu darbošanos uzturēšu prātu labā līmenī.
27.08.2021.