Govju pulciņš, jaunlopi, teles kāri plūc ganību zāli. Kad parādās saimniece Maija Seržāne un ierunājas, visi lopi tūdaļ paceļ galvas un nāk pie viņas – pazīst savu saimnieci. Lauki te ļoti akmeņaini. Nesen kultivēja kādu hektāru zemes. Cik akmeņu vajadzēja aizvest, bet ganībām šie lauki itin labi noder.
Sarkaņu pagasta piemājas saimniecībā "Caurvēderes" rīkojas Maija Seržāne, bet oficiāli saimniecība reģistrēta uz vecākās meitas vārda. Darba laukos pārpārēm, tāpat arī problēmu.
– Kaut nu drīzāk uzlītu. Zeme sausa, jo nu jau pāris mēnešu lietus nav bijis, – saka Maija Seržāne, raizēdamās, ka ganībās zāle neatjaunojas.
– Jūsu mājai tāds interesants nosaukums – "Caurvēderes". Kā tas radies?
– Šo māju kādreiz cēlis Cesvaines barons Vulfs. Kungi te braukuši medībās. 1872. gadā to nopirka Caurvēderu Jānis. Atnācis šeit dzīvot, viņš apprecēja Annu Dzeni. Mana māte ir no Dzeņu dzimtas. Tā esam nokļuvuši šajā vēsturiskajā mājā, kur vēl daļa sienu un durvis saglabājušās no barona laikiem. Manā rīcībā ir dokuments, kas to apliecina.
Maija Seržāne parāda rakstu, kurā šis fakts fiksēts. Mūsdienās šādu dokumentu sauktu par pirkšanas un pārdošanas līgumu. Šajā rullī ierakstīts, ka māja ir tikko uzcelta, jauna, ka nedrīkst izcirst mežu un jāatļauj barona ļaudīm arī turpmāk rīkot medības. Līgumu parakstījis barons Vulfs un Caurvēderu Jānis. Dokuments ir oriģināls, jau sadzeltējis un mazliet sāk drupt. Šī vēstures liecība noteikti ir cienīga būt Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā vai Cesvaines pilī.
– Es domāju, ka šis rullis būs vien jāatdod muzejam, – spriež Maija.
– Ar mājas vēsturi, protams, varat lepoties, te dzīvojuši jūsu senči. Bet kas patlaban te notiek?
– Ir izveidota piemājas saimniecība. Kaut kas taču jādara. Visu mūžu esmu strādājusi. Mans darba stāžs ir vairāk nekā 40 gadu. Mums ir desmit slaucamo govju, jaunlopi, teļi. Nodarbojamies ar lopkopību, citu neko te nevar darīt. Paši redzat, cik tīrumi akmeņaini. Zāli nopļaut nav iespējams. Kādreiz iegādājāmies arī pāris melnraibo govju. Jā, tās dod vairāk piena, bet ar mazāku tauku saturu nekā Latvijas brūnās. Melnraibajām nepatīk karstums, un arī vēsumā tās negrib doties ganībās. Tagad mums ir tikai Latvijas brūnās.
Autors: GUNĀRS ZEMZARS
AGRA VECKALNIŅA foto