Laikā, kad daudzi dodas ikgadējā atvaļinājumā, nākas aizdomāties par pilnvērtīgas atpūtas nozīmi. To, cik grūti ir izbrīvēt dvēseles uzturēšanai domātu brīdi no traucēkļiem un iebrucējiem, labi zinām ikdienas pieredzē. Darbs dzen darbu, vēl pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi un prasības, vēl spriedze un emocijas mājās vai darbavietā, bet vai brīvdienās un atvaļinājumā iemācīšos dzīvot citādāk?
Kā drosmīgu piemēru cīņai par iekšējās pasaules sakopšanu zinu daudzus, kas vismaz reizi gadā meklē iespēju nokļūt rekolekcijās. Būt kādu gabaliņu no dzīvesvietas, būt kopā ar garīgo vadītāju, vienlaikus veltot laiku vienatnei, klusumam, ceļam pie sevis. Labs rīks atpūtas rekolekcijām ir arī svētceļojums, un šonedēļ cita starpā tika izsludināta pieteikšanās svētceļojumam Madona -Aglona. Šis ceļš ritēs kopā ar grupas biedriem, bet vienlaikus – ar dabu un sevi.
Piekritīsiet – ikvienam taču nepieciešams mirklis, lai apstātos, pievērstos iekšējai dzīvei – kaut tikai tāpēc, ka „daži avoti kļūst pieejami vien tad, kad esam klusumā vieni". Mākslinieki, mūziķi, rakstnieki to labi zina, jo tā viņiem ir radoša nepieciešamība. To zina arī lūgšanu cilvēki, jo dzirdēt Dieva balsi var, tikai noklusinot sevi. Faktiski mums katram vienatne ir vitāli svarīga, lai atrastu savu patieso būtību un saskaņu. Iespējams, sarežģītākais tad ir apturēt savu dvēseli skaļu rosību vidū, pamielot to ar klusumu, ieklausīšanos un sen nenotikušu lūgsnu.
Ir brīnišķīgi būt kopā ar ģimeni un bērniem, izdomāt sabiedriskus projektus kopā ar dzirkstošu spēka komandu, tāpat veselīgi ir tikties ar draugiem, bet, kā zināms, ikvienā melodijā ir pauze – neliels klusums vai tukšums, lai dzirdēto uzsūktu un tad, satverot dāvāto, dotos tālāk. Pārtraukums runu plūsmā, brīvs laiks, kas saistīts ar iekšējo pasauli un to, kas tajā notiek, atvaļinājumā nav greznība. Tā ir nepieciešamība, lai atrastu vai atjaunotu iekšējo harmoniju.
Psihologi atzīst, ka tie, kuri nepavada laiku vienatnē, lai atpūstos, cieš no savrupības sindroma trūkuma. Hronisks nogurums, garastāvokļa maiņas, depresija, aizvainojums, spriedze ir šī sindroma pavadoņi.
Atcerēsimies – cilvēks, kas nav atpūties, apkārtējiem nesagādā prieku.
Piecelies pusstundu agrāk arī darbadienā! Ieklausies, aprūpē savu dvēseli! Tev pieejams privātais laiks arī šajā dienā – apzinies to un atgūsti spēkus!
Zinu, ka ir gudrinieki, kas brīdi vienatnē nemainītu ne pret ko. Kaut tāpēc, lai kustētos savā, nevis citu cilvēku ritmā. Iemācītos attīstīt savu iztēli, lolot dvēseli un saņemt kripatiņu apskaidrības.
23.07.2021.