Nesen portālā draugiem.lv, pārskatot onlainā esošos draugus, pēkšņi pamanīju, ka pie profila bildes viens no viņiem bija pievienojis piebildi: „Nozagti rati, palīdziet, lūdzu, ja kāds kaut kur manāt!"
Vaicājot, kas īsti par lietu, madoniete Ināra Cakule (tā bija viņa, kas, audzinot savu pastarīti, saskārusies ar šādu negadījumu) atrakstīja emocionālu vēsti: „Mūsu mazajā pilsētiņā, kuras galvenais moto – pilsēta, kurā esi gaidīts – atrodas cilvēki, kuri cenšas sagandēt mazulīša prieku un vecāku rūpes par viņu.
Katra mamma un tētis, gaidot savu lolojumu pasaulē, rūpīgi izsver, kādas preces iegādāties, lai tās būtu acij tīkamas un praktiskas. Vienā no pirmajām vietām šādos gadījumos allaž nostājas rati, kas tiek izvēlēti ar sevišķu rūpību. Tā bija arī mūsu ģimenē. Manis izvēlētie rati mazulim bija ne tikai praktiski, bet tiešām skaisti un ļoti mīļi. Deviņus mēnešus tie labi kalpoja…
Sešiem cilvēkiem dzīvojot trīsistabu dzīvoklī, var saprast, ka sevišķi daudz vietas nav. Tāpēc bieži mazuļa rati tika uzglabāti kāpņu telpā, kam ir koda atslēga, un tās „noslēpumainais" cipars zināms visiem madoniešiem (maģiskais 3).
Vienvakar, atgriežoties no brauciena uz Rīgu (vēlu vakarā ap 23.30), rati kāpņu telpā vēl atradās. Nākamajā dienā saposāmies, lai dotos rīta pastaigā, un konstatējām, ka ratu vairs nav. Palikām stāvam gluži kā uz lielceļa. Ne vairs kur aiziet, nekā… Izsaucām policiju, bet pēc divām dienām uzzinājām, ka nekas šajā ziņā nav darīts, lai gan tika iedota pat aizdomās turamā adrese. Neesot laika… Ko nu? Pa šo laiku rati jau sen noteikti ir gabalā.
Katrā ziņā skumji, ka ir cilvēki, kam sirdsapziņa ir aizmigusi un kas neiedomājas par mazo cilvēciņu sajūtām. Nu ko, madonieši, esiet uzmanīgi! Pie mums dzīvo mazo cilvēciņu aptīrītāji…"
Autore: INESE ELSIŅA