AINO SALMIŅŠ, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieks tautsaimnie-cības jautājumos:
„Tas, ka valstī nav mājokļu politikas kopš 1996. gada, ir fakts. Principā valsts politikā pastāv uzskats, ka visu atrisinās tirgus, un pašvaldība piedalās tikai sociālo jautājumu risināšanas sadaļā. Ar likumdošanu ir izdevies atbalstīt tos, kuri piedalās tirgū, bet uztaisa ļoti augstu cenu – investori un attīstītāji. Tā esam izveidojuši klasisku tirgus nepilnību visā Latvijā, kad gluži vienkārši tirgus nav. Jo problēma jau ir arī tā, ka pie „labi klāta galda" sēsties aicināti „viesi", kuri nespēj par to samaksāt.
OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija. – Aut.) pētījums, kas publicēts pagājušajā gadā, parādīja, ka mums ir tā saucamā vidusšķira, ap 44%, kuri nespēj paņemt kredītu. Ap 20% saņem dzīvokļa pabalstu vai viņiem piešķirts sociālais/pašvaldības īres dzīvoklis. Savukārt teju vai puse ir pārāk „bagāti", lai pretendētu uz pašvaldības atbalstu, bet arī pārāk „nabagi", lai varētu paņemt hipotekāro kredītu. Tas ir tā saucamais „neatbalstītais vidusslānis". Un tad ir pārējie, kas vismaz var atļauties paņemt kredītu vecā hruščovkā, jo pavisam jaunu mājokli var atļauties tikai maza daļa iedzīvotāju. Latvijā ir ļoti augsta nevienlīdzība.
Tāpat arī valstī skaitās pārapdzīvotība, bet jautājums – kur. Tā ir Rīgā un lielās pilsētās, šaubos, ka Madonā un, piemēram, Cēsīs. Mums ir nedaudz vairāk nekā miljons mājokļu, kuros mitinās ap 880 mājsaimniecību. Taču ap 25-30% dzīvokļu nav apdzīvojami, tie nav ar normāliem sadzīves apstākļiem. Tāpat ap 30% mājsaimniecību sastāv no viena cilvēka. Un te nu tā problēma rodas, ka vidusmēra cilvēkam nav, kur dzīvot. Tajā pašā Madonā un citos novadu centros īres dzīvokļu lieta ir cilvēkresursu piesaistes līdzeklis. Bet tirgus nav, atbalstošu instrumentu īres namu būvniecībai faktiski nav – tie tikai pamazām veidojas. Cilvēki izbrauc."
Eksperts pauž viedokli, ka pašvaldību iespējas risināt šo problēmu ir limitētas. Par drosmīgu un atbalstāmu viņš nosauc Valmieras piemēru, pašvaldības kapitālsabiedrībai būvējot īres namus. „Viens variants ir pašvaldībām iejaukties šajā tirgus nepilnībā, kā Valmiera izdarīja ar savu kapitālsabiedrību. Bet ne visas pašvaldības, kapitālsabiedrības var to atļauties, tām jābūt ļoti spēcīgām. Tas arī tika izraisījis satraukumu, varbūt iekšēju neuzticību pārējās pašvaldībās, jo tās redz, ka tiek noņemti arī viņu cilvēkresursi," atzīst Aino Salmiņš. Vēl pie iespējamiem risinājumiem pašvaldībām mājokļu problēmu risināšanā viņš min cenšanos kā bļitkotājam nocopēt investorus. Tāds piemērs esot Cēsīs, Siguldā, kur sadala apbūves gabalus, nodrošina komunikācijas un pieaicina privāto sektoru.
„Ir pašvaldības, kas sadarbojas ar NATO un armiju. Tur tomēr aiziet 2% valsts IKP, to var izmantot un attīstīt, kā, piemēram, Cēsīs un Ādažos, jo arī armijas cilvēkiem vajag, kur dzīvot," piemērus nosauc LPS pārstāvis.
Viņš gan uzskata, ka tas nerisinās visu problēmu, tādēļ joprojām noteicošā loma ir kopējai valsts politikai mājokļu jautājuma risināšanā.
„Visas Eiropas valstis, tostarp bagātās, arī Nīderlande, Lielbritānija, Vācija, strādā pie mājokļu jautājuma, valsts atbalsta sadaļā dod pat līdz 50% no valsts IKP. Latvija dod zem 1%. Ir nepieciešami finanšu instrumenti dzīvojamo māju sakārtošanai," uzsver Aino Salmiņš.
Viņš arī atklāj, ka LPS iesaistās šī jautājuma risināšanā un ir izstrādājusi ieteikumus: * paredzēt valsts atbalsta mehānismus finansējuma piesaistē pašvaldības īpašumā esošo ēku atjaunošanai un pārbūvei; * nepieciešama valsts atbalsta programma pašvaldību īres namu būvniecībai; * garantēt iespēju pašvaldībām aizņemties avārijas seku novēršanā to īpašumā esošajās ēkās; * jāizstrādā vienotas vadlīnijas, kādā veidā nodrošināt nedzīvojamo ēku pārvaldības uzraudzību; * jāizstrādā mehānisms risku samazināšanai uzkrājuma fonda līdzekļu izmantošanā pārvaldnieka maiņas vai maksātnespējas gadījumā; * atbilstoši likumam „Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā" jāparedz valsts līdzfinansējums.
28.05.2021.