Daudzas lietas nereti iet „rokrokā", un labums vienai lietai bieži nozīmē kaut kā nogriešanu otrai. Tēlainas pārdomas, kas piezagās, izlasot par plāniem Latvijā veidot vienotu videonovērošanas tīklu.
Lietas būtība ir Iekšlietu ministrijas vēlme visā Latvijā izveidot vienotu videonovērošanas kameru tīklu, kas sekmētu noziegumu izmeklēšanas efektivitāti. Nepieciešamību pēc šāda tīkla izveides iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens bija aktualizējis jau 2020. gada vasarā pēc tam, kad valdībā tika atbalstīts Valsts policijas reorganizācijas plāns. Reaģējot uz dramatisko slepkavību Purvciemā, šonedēļ sasaukta sapulce ar pašvaldībām par to iespējamo iesaisti videonovērošanas tīkla veidošanā.
Plāni gan nekonkrēti, jo nav zināms, kad šāds tīkls varētu tikt izveidots. Bet mūžīgās drošības nodrošināšanas alkas iet rok-
rokā ar nemitīgo cilvēktiesību piesaukšanu. No vienas puses, varēsim būt vairāk pasargāti, no otras – cik ētiski ir tikt novērotam visu laiku un nu jau, iespējams, drīz – arī visur?
Notikušais, kad gaišā dienas laikā, daudzu aculiecinieku klātbūtnē, tika nošauts futbola aģents, apliecināja videonovērošanas kameru nozīmi. Ja noziegums būtu pastrādāts nomaļākā vietā, tālākie notikumi, iespējams, būtu risinājušies citādi. Tomēr satiksmes kameras ierakstā varēja pamanīt vairākas būtiskas nianses par automašīnu, ar ko noziedznieki pārvietojās.
Lai gan videonovērošanas pakalpojums vēl ir salīdzinoši dārgs, ir vietas, kur videonovērošana drošības un kārtības nodrošināšanas nolūkos notiek pēc pašu iniciatīvas, tostarp Madonā. Arī te pēc Valsts policijas ierosinājuma savulaik papildināts videonovērošanas kameru skaits.
Par to reti izskan publiska informācija, cik liela loma noziedzības apkarošanā un kārtības uzturēšanā ir pilsētā izvietotajām kamerām. Nereti pat labāk, ja atsevišķi cilvēki vai jaunieši, kam muļķības prātā, nezinātu par kameru atrašanās vietu. Citādi reizēm kārtība pie kamerām ir, bet citviet – pieklibo, jo cilvēkos jau ieaugusi apziņa: „Ja mani neredz, tad neko nevar pierādīt."
Kameru jautājums aktualizē arī jautājumu par cilvēku tiesībām uz privātumu. Ne velti, ja teritorijā vai iestādē tiek veikta videonovērošana, cilvēki par to jāinformē. Tautā runājam ir gadījies dzirdēt arī par veikalu apsargiem, kuri ekrānā tuvāk pievelk skaistu apmeklētāju auguma aprises vai videoieraksts tiek izmantots kā „realitātes TV šovs", lai patīksminātos par tiem, kas neredz, ka viņus vēro. Vara nepareizajās rokās var iedragāt koptēlu; tomēr tas drīzāk ir tas darvas piliens, ko medus muca atsver.
16.04.2021.