Sniegs, apledojums, ziemas sporta veidi un aktivitātes dabā bieži ir iemesls cilvēku gūtajām traumām. Visbiežāk tās rodas, nenovērtējot situāciju, pārvērtējot savas spējas, rīkojoties neapdomīgi.
Statistika rāda, ka šoziem slimnīcās, kur sniedz palīdzību traumu gadījumos, darbs ir vairāk nekā dubultojies, jo cilvēki vairāk lauž kaulus, gan krītot uz ielām, gan baudot ziemas priekus.
Ārsts rezidents traumatoloģijā un ortopēdijā RITA TURKINA norāda, ka traumas gūst gan bērni, gan pieauguši cilvēki un šogad pie mediķiem vēršas daudz cilvēku.
– Pieaugušiem cilvēkiem kauli biežāk lūst, jo tie ir trausli, osteoporotiski, pietiek ar mazu traumas enerģiju, lai kauli salūztu. Lielākoties cilvēkiem gados tas notiek, ejot pa ielu, paslīdot un krītot. Krītot cilvēks sargājas ar rokām, tās liek sev priekšā un salauž apakšdelmu, kad rodas tā saucamie tipisko vietu lūzumi, vai, ja nepaspēj palikt roku priekšā, krīt uz pleca un salauž augšdelmu, savukārt krītot uz sāniem, salauž gūžu. Bērniem pie mazas traumas enerģijas kauli nelūst, jo tie ir elastīgi. Līdz ar to traumas vairāk tiek gūtas lielāka spēka ietekmē, klasiski šajā sezonā – uz kalniem, ziemas aktivitātēs. Šī sezona ir nodēvēta par ragaviņu sezonu, īpaši līdz ar pirmo sniegu daudz bērnu vērsās slimnīcās ar traumām, kas tika gūtas, tieši braucot ar ragaviņām, – skaidro Rita Turkina. – Bērni guva nopietnas traumas – viena vai abu augšstilbu lūzumus, mežģījumus gūžas locītavās, roku lūzumus. Ļoti nopietnas traumas un pat salīdzinoši maziem bērniem. Lielākoties traumas radušās, neizvērtējot apkārtējos apstākļus, braucot lielā barā, braucot maziem bērniem kopā ar lieliem vai bērniem, kuri vēl nemāk stūrēt ragaviņas. Tāpat traumas gūst vietās, kur ir šķēršļi, lieli koki, soliņi, jebkas, kas var traucēt drošu braukšanu. Tas liek secināt, ka kaut kādā ziņā vecāki nav bijuši gatavi un aizdomājušies par sekām, kādas bērnam var rasties. Jānovērtē situācija un vietās, kur ir kāds šķērslis, nevajadzētu ļaut bērnam braukt ar ragavām. Ja tā ir vienīgā vieta, kur var izbaudīt ziemas priekus, tad ideāls variants, ja viens pieaugušais atrodas kalna galā, otrs – lejā, lai, ja nepieciešams, var novērst iespējamo traumu. Tāpat bērniem jāmāca, ka nedrīkst bremzēt, liekot kājas zem ragavām, tā tiek gūtas apakšstilbu traumas. Bez kaulu traumām daudz ir arī galvas traumu, vēdera orgānu traumu.
Līdz ar pirmo sniegu slimnīcu uzņemšanas nodaļās būtiski ir pieaudzis un turpina būt ievērojami lielāks pacientu skaits nekā ikdienā. Bērni traumas gūst, braucot ar ragavām, turpretī pieaugušajiem traumas vairāk ir slēpojot vai snovojot.
Turpina Rita: – Slēpošana un snovbords ir viens no izplatītākajiem traumu gūšanas veidiem pieaugušo vidū, bet daudz traumu rodas, arī braucot ar ragavām, lai cik tas interesanti arī būtu. Šobrīd daudz cilvēku pēc palīdzības vēršas, kad ir satraumējušies, baudot ziemas aktivitātes uz kalniem. Neraugoties uz to, ka ir pulcēšanās ierobežojumi, uz kalniem ir obligāta rezervācija, noteikts cilvēku skaits, tomēr cilvēki pamanās uzbraukt viens otram virsū, saskrieties, uzbraukt uz cita slēpotāja slēpēm un krist. Lielākoties tās ir krūškurvja traumas, kas nav ļoti nopietnas. Tāpat snovbordisti bieži krīt, gūstot lūzumus – apakšdelmu, elkoņa, arī apakšstilbu. Bieži traumas tiek gūtas, kad cilvēks ir noguris, bet to vēl nesaprot un domā, ka vēl pēdējo reizi nobrauks no kalna. Lielākoties tas beidzas ar kritienu un traumu. Bet traumas gadās ne tikai uz kalna. Bieži, īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, satraumējas, paslīdot uz ielas. Cilvēcīgi jāsaprot, ka ietves ne vienmēr var paspēt notīrīt un nokaisīt laikus, īpaši agri no rīta. Ir jāseko līdzi laika prognozēm, pirms iešanas uz ielas vajadzētu paskatīties pa logu, pavērot, kā pārvietojas citi cilvēki. To, vai ir slidens, var ļoti labi pamanīt. Cilvēkiem gados es ieteiktu izvērtēt, vai tiešām ir nepieciešams doties ārpus mājas, vai iziešanu nevar atlikt uz vēlāku laiku vai nākamo dienu. Tieši cilvēkiem gados, ja viņi paslīdēs un kritīs, ir liela iespējamība, ka tiks gūti lūzumi. Noteikti, dodoties ārpus mājas, nevajadzētu steigties vai skriet, piemēram, uz sabiedrisko transportu. Ļoti nozīmīga ir arī apavu izvēle. Ziemā nevajadzētu izvēlēties apavus uz augstiem papēžiem, savukārt cilvēkiem gados ieteiktu uz apaviem uzlikt radzes vai izmantot, teiksim, nūjošanas vai slēpju nūjas labākam atbalstam. Radzes var uzlikt jebkuriem apaviem, un tās var labi pasargāt no paslīdēšanas, īpaši, ja apavu zolei nav labs protektors. Ziemā noteikti nevajag steigties, it īpaši agri no rīta, kamēr neesam kārtīgi pamodušies un spējīgi ātri reaģēt. Bieži dzirdēts, ka cilvēki krīt, strauji atverot mašīnas durvis vai steigā tīrot mašīnu no sniega un paslīdot. Visas darbības jāveic lēnām, pārdomāti, jābūt gataviem, ka var paslīdēt jebkurā brīdī.
Diemžēl katrā sezonā cilvēki gūst traumas, neraugoties uz to, ka mediķi regulāri sagatavo informatīvus materiālus par piesardzības pasākumiem un drošību. Rita Turkina atzīst – tā vien šķiet, ka cilvēki bieži nedzird vai piemirst, ko viņiem stāsta.
– Katru sezonu mediķi atgādina par piesardzību, lai netiktu gūtas traumas. Arī šobrīd ir izvietoti informatīvi materiāli par iespējamajām traumām ziemas sezonā un kā rīkoties, lai tās negūtu. Jebkura trauma, sasitums, sastiepums atstāj sekas. Lai vai cik labi saaugtu lūzums, tomēr tā vieta vairs nebūs tāda kā līdz šim. Sekas mēdz būt smagas. Lūzumi tiek ārstēti vai nu konservatīvi, kas nozīmē imobilizāciju, piemēram, ar ģipša longeti un ilgstošu savainotās ekstremitātes atslodzi, vai ķirurģiski – operācijas laikā kaulu nostiprinot ar implantiem. Lielākoties lūzumi saaug, ja pacients ievēro režīmu, regulāri veic kontroles. Diemžēl ir gadījumi, kad lūzumi nesaaug vai tie salūst atkārtoti, operācijas vieta inficējas, ir jāveic atkārtotas operācijas, un sekas var būt bēdīgas. Praksē ir novērots, ka viena daļa cilvēku pēc palīdzības medicīnas iestādēs vēršas ar salīdzinoši nebūtiskām traumām, piemēram, sasitumiem, kas būtisku ārstēšanu neprasa, bet pārējā daļa ir tādi, kuriem palīdzība ir nepieciešama noteikti. Daudz ir cilvēku, kas vēršas pie ārsta pēc vairākām dienām, kad trauma ir gūta. Ne vienmēr tas ir pareizi. Ja ir akūta trauma un cilvēks novēro, ka šajā vietā uzreiz parādās asas sāpes, zilums, grūtības ekstremitāti pakustināt, deformācija, ārsta apmeklējumu nevajadzētu atlikt uz vēlāku laiku, gaidot, ka gan jau pāries. Gadījumos, ja cilvēks ir pakritis, palicis guļam uz ielas, nevar piecelties, būtu jāsauc un jāsagaida neatliekamā medicīniskā palīdzība. Šādos gadījumos labāk būtu citiem nesteigties palīdzēt cietušajam piecelties. Var apsegt, kaut ko palikt zem ķermeņa siltuma nodrošināšanai, nekustināt un nepārvietot. Traumas var būt dažādas, un neviens nezina, kurā mirklī var nodarīt vēl lielāku kaitējumu vai sāpes cietušajam, – iesaka Rita Turkina. – Attiecībā uz gadījumiem, kad tūlīt steigties uz slimnīcu negribas, jo trauma nešķiet pārāk nopietna, vai nav iespējas uzreiz pēc traumas nokļūt medicīnas iestādē, vērts iegaumēt pavisam elementārus principus, kā sev pašam vai tuviniekam palīdzēt: sāpošajai ekstremitātei ir jānodrošina miers (ja tā ir kāja – staigāt ar kruķiem vai staigāt pēc iespējas mazāk), tā ir jānovieto augstāk (kāja – uz spilvena; roka – iekarināta šallē vai lakatiņā), pirmo dienu laikā vairākas reizes dienā jāliek klāt vēsums (piemēram, ledus caur dvieli uz 10-20 minūtēm), jālieto kāds atvēsinošs gels sasitumiem un sastiepumiem un, protams, pretsāpju tablete, īpaši uz nakti. Tāpat jāatceras, ka visos gadījumos iespējams konsultēties ar savu ģimenes ārstu un izlemt par pareizāko rīcību turpmāk.
19.02.2021.