Sākšu ar kāda mūsdienu pedagoga teikto. Interesanti, ka šo viņa atziņu nejauši atradu trešdienas vakarā pirms laikraksta, kurā izlasīju minēto rakstu (15. maija „Starā"), saņemšanas.
Zinātnieks, pedagogs, dzejnieks Anatolijs Jeremenko pēc Vladimira Megrē grāmatu sērijas „Skanošais ciedrs" izlasīšanas saka: „Es sapratu arī vēl ko citu. Es – skolotājs. Un man nav nekur jābrauc. Vienīgais, kas man vajadzīgs, – savā sirdī jāpamodina savs mīlestības stariņš, stariņš, kas aizskars manu skolēnu sirdis. Un tā būs pati labākā pedagoģija pasaulē. Es aicinu savus kolēģus – akadēmiķus, es aicinu savus kolēģus – universitātes pedagogus, es aicinu savus studentus, savus skolniekus – pamodiniet sevī mīlestības stariņu. Pamodinādami sevī mīlestības staru, jūs pamodināsiet savu bērnu sirdīs to neparasto. Harmoniju, mīlestību, mīlestības staru…"
Manuprāt, rakstā minētā klase izspēlēja pieaugušo dzīves ainu, kas norisinājās Madonas rajonā pirms pāris gadiem. Protams, nedarbi bija citi, bet scenārijs līdzīgs. Kāpēc klasei bija jādara šis nepatīkamais darbs? Tāpēc, ka bērni ir drosmīgāki un patiesāki, un lai pieaugušie nāktu pie prāta un atzītos savos nedarbos. Ar to atšķiras šie scenāriji, ka vienā notiek atzīšanās, bet otrā – ne.
Vai jūtat, ir sācies cits laikmets? Tas, ko pieaugušie nespēj savā dzīvē atrisināt, bērniem ir jāizspēlē epizodēs un jāpasaka, kas darāms. Domāsim līdzi, ko darām mēs. Vai vēl ilgi nicināsim, apmelosim, citiem vārdiem sakot, piekopsim negatīvo savā dzīvē un liksim bērniem pēc tam spēlēt savas dzīves ainas, kurās kādam no viņiem ir jācieš, bet paši par to šausmināsimies un brīnīsimies, kas notiek ar bērniem. Šī ir tikai viena maza niansīte.
Ir grūti dzīvot, ja tev „pasaule piesien" kādas neglītas lietas. Bet nav neiespējami, ja tavs psihologs ir Dievs, tavs palīgs grūtā brīdī ir Dievs, tavs spēks ir Dievs, tavs sargs ir Dievs. Citiem vārdiem sakot, jāmācās dzīvot Gaismas un Mīlestības spēku varā. Un tad ir vieglāk pārciest grūtos brīžus. Jo viss, kas ir noticis, nāks tikai par labu. Mācīsimies mīlēt viens otru!
Liels paldies klasei, skolai un raksta autoram, kas uzvedināja mani uz šādām domām, un Dievam par atklāsmi.
Autore: ANITA BĒRZIŅA