Degot sprakšķ ugunij atdotās malkas pagales, dūmi, tāpat kā domas un izjūtas, plūst un mainās, mainās un plūst, te krāsodamies gaiši pelēki, te – jau gandrīz darvas melnumā esot… Gaiši pelēkais, liekas, dod vairāk siltuma un cerības, kuru dēļ te, savā Rīgā, pie ugunskuriem, esam un būsim, līdz nezudīs gara spēks un pilsoniskā apziņa sirdī uzturēs mērķi mainīt visu valstī un mainīties pašiem, jo, ja jau ne mēs paši, tad – kas tad vēl? Tātad – ir pienācis mūsu laiks!
Te, caur namu pagalmiem grozīdamies, "nopūšas" vējš… Dūmu mutuļi nu trako kā neprātīgi… Raugoties tajā visā, prāts sajūt jēdzienu un izpausmju līdzības. Ir mazliet baisi… Sirds, kaut arī esam kopā ar savējiem, tomēr nodreb – ja nu tas "melnais", kas, nedod Dievs, nāks no Austrumiem un brutāli mēģinās slāpēt mūsu brīvības alkas?… Nē, tas nedrīkst notikt! Tā nenotiks! Ir tikai jākurina, jāuztur svelme, kā sevī, tā uz bruģa oglēm!… Un, it kā manas izjūtas sajuzdams un pielikdams vēl savējās klāt, kāds lauku vīrs ugunskurā iemet melni darvotu dzelzceļa gulšņu šķilu, sakot: "Dedzi nu, dūmo, cik spēka! Pret mošķiem dūmo, smako un plūsti, lai labi tālu var just! No mūsu Abrenes līdz pat pašai Amūrai… Tā būs skarba piemiņa pa sliedēm ripojošajiem lopu vagoniem, pildītiem ar manas tautas brāļiem un māsām!" Es klausos šai lauku vīrā un jūtu, ka drosme atgriežas. Es varu pat pasmaidīt. Smaidīt par to, ka mūsējo, kurus pārņēmusi dziņa ne par ko neatkāpties, ir tik daudz… Skatiens var skriet vienalga kur – visur barikādes, visur – ugunskuri, visapkārt par savu taisnību pastāvēt griboši un varoši ļaudis. Un tad ir skaidrs, ka garīgais spēks ir bīstamāks par ieročiem, jo ieroči rūsē! Aukstums, neziņa, baiļu trīsas? Ak, tas tik tā… Tas tik tādā klusumā… Ja vajadzēs "rakt", tad "raksim". Kaut ar nagiem, kaut ar zobiem, naida dzirksti acīs nesot, sentēvu spēka vārdiem uz lūpām: "Man pieder Tēvu zeme ar visām atmatām. Man pašam kungam būt, man pašam arājam!"
Dzeram karstu tēju, uzēdam līdzpilsoņu piedāvātās sviestmaizes un piedāvājam paši savējās. Ir labi, tik labi, ka, liekas, nupat, nupat asaras sariesīsies acīs, jo apkārt savējie vien, savējie vien…
Šo mirkļa eiforiju pārtrauc no aizkaimiņu ugunskura skanoša dziesma:
Latviet's biju, latviet's esmu,
Latviet's mūžam palikšu,
Un par savu Tēvu zemi
Savu galvu nolikšu…
Dziesmai, kā izrādījās, bijis pravietojošs spēks. Patrioti savas dzīvības atdeva. Atmodas, brīvības, savas Tēvu zemes un savas tautas mīlestības vārdā, pilsoniskās pašapziņas vārdā. Lai miers un cilvēciska piemiņa katram no noslepkavotajiem, kas krita no Austrumu "vēja" nestās "smirdoņas", bet mēs visi, kas dzīvojam un esam barikāžu ugunskuru dūmu smārda piesātināti vēl joprojām, lai laiku pa laikam janvārī logā ieliekam degošu svecīti. Lai liesmiņa palīdz lūgšanām ātrāk nonākt pie likteņa Lēmēja:
Mūsu Tēvs debesīs,
Svētīts lai top Tavs vārds.
Tavs prāts lai notiek
Kā debesīs, tā arī virs zemes…
Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt:
Otram devu dziedādama,
Otram lūdzu raudādama…
Ak, Latvija mana, lai tie galdi, pie kuriem sēž mīļā Māra, villainītes rakstīdama, ir pārpārēm bagātīgi klāti, lai pašas Laimas atslēdziņa neslēdz tās durvis ciet, kas ved uz mūsu laimīgo zemi – ugunskuru un siržu siltuma loloto, nebrīves gados izsapņoto, mazo, bet reizē tik lielo Latviju.
Saules mūžu Latvijai!
Autore: LĪGA PELĒCE
Dzelzavas pagastā
Šīs rindas veltu dzelzavietei, nu jau viņā saulē aizgājušajai kādreizējai skolas biedrenei, barikāžu laika aktīvistei Maijai Vilmanei (no Dzelzavas arī tad – barikāžu laikā, kopā ar citiem neatkarības sargiem no sava pagasta).
27.01.2021.