(Turpinājums no 18., 23., 30. decembra,
8., 15. janvāra numura)
Varoņiem rada…
JURIS VISOCKIS
Grāmatu vara
Ideālā stāvoklī katram no mums ir vajadzīgs savs psihoterapeits, šuvējs, advokāts u. tml. Rakstošai personībai – savs izdevējs. Gribētos domāt, ka Visvaldim Lācim es ieņēmu šo vietu, tas gan nenozīmēja, ka visas viņa grāmatas iznāca manā apgādā.
Mūsu pirmā tikšanās notika „Jumavas" telpās Dzirnavu ielā. Lācis bija atnācis, lai piedāvātu izdot viņa grāmatas par Otro pasaules karu. Viņa vizīte nebija pieteikta, tomēr tas nemazināja manu gatavību sarunai – pazīstama publicista un rakstnieka ierašanās jebkurā izdevniecībā ir pagodinājums.
Pirmajai sarunai sekoja citas. Izskatījās, ka manā kabinetā Visvaldis Lācis jutās gana labi, lai mēs, tā teikt, pārrunātu visdažādākās tēmas.
Bijām dažādas paaudzes un pieredzes cilvēki, tomēr mēs atradām kopīgu valodu. Tādās reizēs svarīgi ir prast klausīties un mācīties. Visvaldis Lācis to prata. Atceros šādu mūsu sarunu. Runājām par grāmatu izdošanu, un es padalījos ar saviem postulātiem, zināšanām, par ko autori parasti vai nu neaizdomājas, vai neinteresējas.
– Zinu jau zinu! – tā parasti atjoko autori, kuriem šīs lietas bieži šķiet nenozīmīgas.
Turpretī Visvaldi šī saruna bija skārusi dziļāk, jo vienā otrā reizē viņš uz to atsaucās. Arī manā prombūtnē. – Visockis par grāmatu izdošanu izsakās tā un tā.
Neslēpšu, bija patīkami, ka esmu ieguvis grāmatnieka autoritāti Lāča acīs.
Pēc tās sarunas Visvaldis Lācis mani uztvēra nopietni un bieži konsultējās par grāmatu lietām. Arī tajos gadījumos, kad viņa ideja tika mērķēta citai izdevniecībai.
Veidojās attiecības, kas parasti saista izdevēju un autoru. Lielā mērā tās var salīdzināt ar ārsta un pacienta attiecībām. Tur mazliet ir klātesoši ne tikai drukāšana, bet arī personīgās rūpes un prieki.
Tiešām izdevēju var salīdzināt ar ārstu arī tajā nozīmē, ka, jo agrāk autors uzsāk sarunas ar izdevēju, jo labāk izdodas sasniegt rezultātu. Kā dakterim, – kurš var labāk ārstēt, ja slimība nav ielaista.
Kā vienmēr lietai ir otra puse – un es saprotu tos autorus, kuri nemēdz klāstīt nepabeigtu darbu sižetus. Jo patiesi izteikts vārds vēlāk nedodas uz papīra.
Visvaldim Lācim gan nebija bail izrunāties par iecerēm, jo viņa apņēmība neļāva novirzīties no sasniedzamā mērķa.
Vakara telefonsarunas nebija biežas, toties ar gadiem – garākas.
Mūsu sarunām sekoja darbi – „Jumavas" apgādā iznāca Visvalža Lāča grāmatas par Otro pasaules karu, par latviešu leģionāriem. Īpaši nozīmīgs bija viņa darbs „Latviešu leģions patiesības gaismā", kurā viņš atsaucās uz pasaules līmeņa vēsturniekiem un viņu skatījumu uz Otrā pasaules kara leģioniem. Kā jau daudzkārt pieminēts, tieši šis darbs bija nokaitinājis Krievijas varasvīrus un mūža beigās Visvaldim nācās izjust lielās kaimiņvalsts nemīlestību.
Vairākkārt esmu gadījies viņa tuvumā svarīgā dzīves brīdī. Dažkārt tas noticis nejauši, labvēlīgu apstākļu sakritības pēc.
Atceros, 2019. gada februārī kā katru gadu apmeklēju grāmatu izstādi Viļņā. Kaimiņvalstī šī izstāde ir nozīmīgs notikums, kas mērogu ziņā krietni pārspēj līdzīgu sarīkojumu Rīgā. Pasākumi notiek vairākās hallēs uz daudzām skatuvēm. Izstādes burzmā ne visi pasākumi tiek pamanīti. Tomēr acīgi saskatu plakātu, kura centrā ir grāmatas vāks ar man pazīstamiem sejas vaibstiem. Visvaldis! Slavenā bilde, kurā viņš fiksēts jaunības staltumā leģionāra tērpā. Uz plakāta – teksts lietuviešu valodā, tomēr ir saprotama vēstījuma būtība – noteiktā stundā grāmatas atvēršana un tikšanās ar grāmatas autoru.
Lietuvas kolēģi no izdevniecības „Briedis", kas izdeva Lāča grāmatu lietuviešu valodā, bija ļoti centušies, lai pasākums notiktu visaugstākajā līmenī. Autoram pretī uz viņa mājām Gaiziņa apkārtnē bija sūtījuši auto. Pūles bija attaisnojušās, jo satikt Visvaldi Lāci bija sanākusi pilna zāle. Kā varēja noprast – vairums vēsturnieku un vēstures entuziasti. Lietuviešiem par latviešu likteņiem Otrajā pasaules karā ir liela interese, jo viņi paši ir gājuši savu ceļu un fašistiskās Vācijas armijā nav dienējuši.
– Zinu, zinu, es jūsu valsts vēsturi esmu studējis, – tā Visvaldis Lācis.
Tiek pieminēts lietuviešu varonīgais komandieris Pavilas Plehavius, kuram izdevās nosargāt tautiešus no brīvprātīgo leģionu veidošanas.
Visvaldis sākumā runā angļu, bet vēlāk, kā jau bieži tādās baltiešu tikšanās reizēs, vieglāk ir saprasties ar publiku krievu valodā. Lācis savos 94 gados turas braši, stāsta par savām karagaitām, runā par mūsu tautu vēstures atšķirībām.
Vēlāk Visvaldis sajūsmināts stāstīja par šo tikšanos – par silto uzņemšanu, par lietuviešu izdevniecības dāsnumu un viesmīlību. Dažas viņa brauciena detaļas man jau bija pazīstamas, jo biju piedzīvojis Lietuvas grāmatniecības mērogu. Mūsu brāļu tautas grāmatas balstās gan uz patriotismu, gan lasītāju skaitu un krietni pārspēj mūsu iespējas. Diemžēl jaunie brīvības laiki atsvešinājuši mūsu valodu un grāmatu telpu. Nav nemaz tik daudz latviešu autoru, kuri nonākuši Lietuvas izdevēju uzmanības lokā. Tāpēc Visvalža Lāča grāmatas tulkojums bija liels notikums.
Vēsture un Otrais pasaules karš bija viņa tēma. Viņa iespaidīgā bibliotēka un daudzās lasītās grāmatas svešvalodās bija pamats viņa zināšanām. Personīgi piedzīvotais nāca klāt. Plus – darbs, bez kā netop neviens manuskripts.
Kad kas jauns bija radīts, viņš lepns ieradās „Jumavas" birojā.
– Pirks, pirks, drukā droši! Pirks, pirks, drukā droši! Pirks, pirks, drukā droši! – Viņš klāt pievienoja savu pārliecinošo smējienu.
Daudzos gadījumos viņam bija taisnība. Lasītāji pavilkās līdzi Lāča stāstiem par karalaikiem un leģiona cīņām. Ja viņš izmēģināja savus spēkus citos virzienos, tad tirāžas kritās.
Autoram honorārs vienmēr ir jutīgs jautājums, dažkārt arī strīda akmens, kur katram ir sava taisnība. Autoram – ka katrā manuskriptā ir ieguldīts daudz darba, izdevēja taisnība balstās uz pārdoto tirāžu, kas bieži vien ir tāla no rakstnieka sapņiem. Visvaldim šajā ziņā bija veselīga un reāla pozīcija. Kā ikvienam no mums naudai bija savs svars, tomēr sadarbības iespēju viņš vērtēja augstāk par honorāra lielumu.
– Zinu, ka tev ir daudz izmaksu un daudz rūpju, – Visvaldis objektīvi novērtēja situāciju.
Pēdējos gados gan aizrunāto manuskriptu iesniegšana kavējās. To varēja saprast. Politika, sports, raksti preses izdevumiem, tikšanās ar lasītājiem – Visvaldis Lācis turpināja dzīvot, tā teikt, ar pilniem apgriezieniem.
Kāda zīmīga epizode raksturo Visvaldi Lāci un nostāda ne visai jaukā gaismā mūsu tautas kalpus. Saeimā viņš tika ievēlēts, kad aiz muguras jau bija vairāk nekā 80 ziemas. Satiekoties Visvaldis stāstīja par saviem iespaidiem Augstajā namā:
– Nesaprotu, kāpēc deputāti neapmeklē Saeimas bibliotēku! Tur taču var pasūtīt grāmatas no visas pasaules. Es gan to apmeklēju bieži un pasūtu man vajadzīgo.
Būdams aktīvā politiskā amatā, vadīdams Saeimas komisiju, viņš turpināja studēt vēsturi, sekot līdzi tam, kas jauns tiek publicēts par Otro pasaules karu. Saeimas bibliotēku viņš izmantoja, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk. Daudzkārt pārliecinājos, ka viņš interesējās par daudzām nozarēm un notikumiem.
Tomēr plašais interešu loks atņēma laiku grāmatu rakstīšanai. Atlika vien sarunas par grāmatu idejām. To darījām arī tajās reizēs, kad Visvaldis Lācis ciemojās pie manis Lielvārdē.
Aizvien mudināju viņu pievērsties memuāru rakstīšanai, bet viņam bija atruna, ka vēl nav pienācis īstais laiks. Vienmēr bija citas darīšanas un rakstīšanas.
Kad tomēr nelikos mierā un katrā tikšanās reizē turpināju sīkt kā ods par memuāriem, viņš man veltīja stāstu par savu bērnību. Parasti viņš atcerējās to laiku, kad tēvs strādāja Rīgā politpārvaldē un viņš nesa tēvam pusdienas. Visvalža atmiņās Ulmaņlaiki bija saglabājušies kā miera laiki ar savu naivumu un vienkāršību. Un vai ir iespējams to noliegt, ja salīdzina ar to, kas sekoja pēc sarkano okupācijas.
Parasti tālāk par šo epizodi netikām, taču kādā ciemošanās reizē Visvaldis vēlējās pieskarties citām atmiņām. Sagaidījis brīdi, kad namamāte izgājusi pēc kafijas un bijām palikuši divatā, viņš pieliecās man tuvāk un sazvērnieciski uzsāka klusinātā balsī:
– Klau, ja es rakstu memuārus, vai būtu labi stāstīt arī par savu pirmo mīlestību?
Tālāk sekoja garš un detalizēts stāsts par to laiku, kad deviņpadsmit gadu vecais Visvaldis bija uzsācis karavīra gaitas vācu armijā. Kaujas apmācības notika Mežaparkā. Blakus atradusies kāda kara iestāde, kurā strādājušas pārdesmit mašīnrakstītājas. Visvaldis tur bieži gājis komandiera uzdevumā un ieskatījies vienā no meitenēm. Turpinājumā bijušas nejaušas tikšanās tramvajā vai gaitenī, kādas saskatīšanās, ne vairāk. Visvaldis nav uzdrošinājies meiteni uzrunāt, un tālāk jau kara vēji viņus izšķīruši.
– Vai es drīkstu par to rakstīt? – viņš ieskatījās man tieši acīs un apklusa. Bija pienākusi mana kārta atbildēt, bet īstie vārdi nenāca prātā. Klusēju, kaut gribējās skaļi izsaukties:
– Visvaldi! Tu esi laimīgs cilvēks, tu septiņdesmit gadu nes skaistu ziedu cauri savai dzīvei. Vai par to rakstīt – tas tev jāizšķiras pašam. Tev un tavai paaudzei vēstures griežos nav veicies un tomēr var jūs apskaust par šādu spēju saglabāt šīs skaistās un nevainīgās atmiņas.
To sarunu īsti nepabeidzām, galdā tika likta kafija, un runas pavediens pagriezās uz citu pusi.
Esmu ciemojies pie viņa mājās Gaiziņkalna apkārtnē. No tām reizēm atmiņā palikusi skaisti sakopta latviskā ainava, kurā bija lemts dzīvot Visvaldim Lācim. Vasarā Madonas puses pakalni reibināja ar lauku pļavu viļņošanos, ziemā – ar sniega un ledus baltumu. Varēja iedomāties, kā Visvaldis šai vidē smeļ iedvesmu saviem darbiem un grāmatām.
Vēl bija dzīva viņa dzīvesbiedre Viktorija. Viņas gādīgā klātbūtne ļāva Visvaldim nodoties savām grāmatām.
Pašā dzīves beigu posmā mēs vēlreiz atgriezāmies pie viņa memuāriem. Bija noruna, ka atradīšu kādu, kas tekstu pieraksta. Kad biju sameklējis iespējamo palīgu Andri Dzeni un viņš laipni piekrita doties uz Lāča mājām, tad darbs nevirzījās uz priekšu. Visvaldis šķendējās:
– Ah, kāpēc es agrāk nepiesēdos pie savām atmiņām! Pašlaik jau esmu tik daudz aizmirsis.
(Turpinājums sekos)
22.01.2021.