(Turpinājums no 18., 23., 30. decembra, 8. janvāra numura)
Varoņiem rada…
JURIS VISOCKIS
Lācis un Lāčplēši
„Ko
dara Varonis, ja viņam pretī stājas ienaidnieks? Viņš ceļ augstu virs
galvas savu zobenu un cērt! Un, ak vai tam, kurš stājas tam ceļā!"
No
latvju teikām nācis, paša Pumpura apdzejots, mums līdzās dzīvo varonis
Lāčplēsis. Ne tik viegli viņu ikdienā saskatīt, lai arī klātbūtnes
norādes ir ne tikai grāmatās, arī ielu nosaukumos, radiodziesmās un
pašdarbības tautastērpos, alus pudeļu etiķetēs un citur.
Par pašu Andreja Pumpura eposu runājot, tas vairāk nekā 130 gados (pirmo reizi iznācis 1888. gadā) ir piedzīvojis daudzus izdevumus, kuros latviešu (un ne tikai) mākslinieki vizualizējuši mūsu tautas eposa varoni. Katram latvietim šie zīmējumi no bērnības nāk līdzi un ir radījuši Lāčplēša vizuālo tēlu.
Sanāca tā, ka 2016. gadā iznāca divi dažādi „Lāčplēša" izdevumi. „Jumavas" izdevniecībā māksliniecisko koncepciju izstrādāja Valdis Villerušs. Liels grāmatu lietu pārzinātājs Valdis bija izvēlējies iet novatoriskus un riskantus ceļus, pieaicinot vairākus mūsdienu māksliniekus. Par vienu otru ilustrāciju, piemēram, Brektes plikajām raganām man kā izdevējam nācās atbildēt lauku tantēm gluži kā lauka karatiesā. Tomēr, neskatoties uz viedokļu sadursmēm, mūsu „Lāčplēsis" nepalika grāmatnīcu plauktu putekļos.
No tā man iepriecinoša doma palikusi, ka, kamēr būs dzīvs latviešu gars, tikmēr būs noderīgs Pumpura eposs.
Visvaldim Lācim ar šo izdevumu tik vien daļas, ka viņš bija atsaucies manam aicinājumam un ieradās uz grāmatas atvēršanu Lielvārdes grāmatnīcā.
Nekas nenotiek nejauši!
Pasākuma runās tikām pieminējuši Pumpuru un Lāčplēsi, vārdu ņēma vietējās varas pārstāvji un grāmatas veidotāji.
Tad kārta nāca Visvaldim Lācim. Gana stalts savos deviņdesmit gados, pārliecinošs savos vārdos. Vecmodīgi patiess, temperamenta un dzīvības pilns.
Ja vienā vārdā būtu jāraksturo Lāča klātbūtne tajā pasākumā, tad tas bija – iederīgs. Atbilstošs tēmai, kad runājam par varoņu laiku. Pats viņš no tā laika ir nācis un Pumpura uzburto pasauli saprata par mums vislabāk.
Līdzīgi kā Lāčplēsis Visvaldis Lācis cēla savu patiesības zobenu pret saviem ienaidniekiem vai oponentiem. Tieši un atklāti. Viņa lielā cīņa bija brīva Latvijas un vēsturisko patiesību atjaunošana. Šajā cīņā viņš izmantoja visus savus talantus –
gan publicista un rakstnieka spalvu, gan politiķa tribīni.
Atklātā pretstāvē bija jārēķinās ar ienaidnieku. Pēc grāmatu publicēšanas Lācim vairākkārt tika draudēts, mūža nogalē Lielās kaimiņvalsts nepatika pārvērtās krimināllietā par „nacisma attaisnošanu".
Kaujas sajūta viņu nepameta visu dzīvi, daudzkārt viņš sūdzējās par negulētām naktīm un sabeigtiem nerviem. Taču būt piekāpīgam nebija viņa garā.
Daudzkārt izskanējusi patiesība, ka Baltijas valstīm Otrais pasaules karš beidzās vien pagājušajā gadsimta 90. gados, pilnā mērā attiecas uz mūsu varoni. Toties vēsturiskās patiesības atklāšana par latviešu leģionāriem acīmredzot ar Visvalža mūžu nebeidzās.
Krievu domātājs un zinātnieks Vladimirs Tarasovs grāmatā „Dzīves tehnoloģijas" ir izteicis atziņu, ka katram ir jāizvirza tāds dzīves mērķis, kas pārsniedz cilvēka mūžu. Šī atziņa pilnā mērā attiecas uz Lāča dzīvi.
Ne katru reizi viņam pretī stājās Melnais bruņinieks. Izrādījās, ka pretī stāv citi Lāčplēši, kas vadījās no tiem pašiem mērķiem, bet piedāvāju citu ceļu mērķu sasniegšanai.
Tā tas bija laikā, kad Latvijā diskutēja par iestāšanos Eiropas Savienībā. Visvaldis Lācis aktīvi iestājās pret dalību ES. Neapšaubāmi viņam bija savi apsvērumi par to, ka Latvija nav gatava, ka mēs pazudīsim Eiropas kopējā katlā un tamlīdzīgi.
Viņa eiroskepticisms sasaucās ar to situāciju, ko atceras bijusī Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure: kad Somija stājās ES, tad vecie vīri, kas bija cīnījušies par savas valsts neatkarību, protestējot pret Savienību, zāģējuši karogkātus ar valsts karogu pie savas mājas, jo viņu acīs Somijai bija pienācis gals.
Dzīve ir paradoksu pilna! Jau pēc iestāšanās ES un NATO Visvaldis Lācis kā Saeimas deputāts pārstāvēja mūsu valsti starptautiskās organizācijās.
Atgriezies no braucieniem, viņš stāstīja par piedzīvoto.
– Kad es kāpju ar runu tribīnē, tad zālē ir tāds klusums, ka var dzirdēt peles skribināšanos!
Šie Lāča vārdi uzbur viegli iedomājamu ainu. Lūk, Eiropas pārtikusī elite sabraukusi uz starptautisku saietu. Pēc savas pieredzes zinu, ka neizbēgami tur būs daudz runu, tā teikt, no obligātās programmas. Nav šaubu, ka šīm uzstāšanām ir vieta mūsu kontinentu forumos, lai vēlreiz apliecinātu Eiropas vērtības un mūsu spējas sadzīvot mierā.
Tomēr konferences dalībnieki ir tikai cilvēki. Digitālās pasaules instrumenti, citiem vārdiem sakot, mobilajā telefonā vai planšetē piedāvātais saturs vai iespēja pie konferences kafijas galda parunāt ar kādu paziņu no Eiropas plašumiem liekas stipri vilinošāka par šādiem daudzkārt dzirdētiem priekšlasījumiem.
Tad situācija būtiski mainās – tribīnē kāpj sirms kungs no Latvijas. Vai kāds no klātesošajiem ir lasījis viņa grāmatas (tās ir pieejamas arī angļu valodā), kurās stāstīts par Latvijas un citu nacistu okupēto valstu leģionāriem, par to skaudro likteni un cīņām, kā viņi saprata savas valsts brīvību? Droši vien, ka nē, tāpat tikai retais ir bijis Latvijā un droši neviens nezina, kas ir Lāčplēsis.
Toties, tā teikt, Lāča biogrāfijas īso variantu ir dzirdējis vai katrs – bijušais leģionārs, tātad – nacistiskās Vācijas armijas karavīrs. Pašlaik demokrātiski ievēlēts deputāts, kuram tiesības paust savu viedokli.
Visvaldis Lācis runā. Angļu valodā, kas apgūta nevis augstās skolās kā vairums klātesošajiem, bet pašmācības ceļā un tajā veidā, kāds bija iespējams Padomijas apstākļos. Neparasts ir viņa runas veids un arī vēstījums. Īsti tas neiederas Eiropas politikas pamatstraumē, taču var just, ka viņa runa ir izsāpēta. Tā nāk no viņa pārdzīvojumiem, tā nāk no viņa sirds. Var redzēt, ka vecais staltais kungs cenšas, lai viņa uzstāšanās nebūtu pārāk emocionāla, lai, viņaprāt, runā fakti, lai patiesība nonāk pie katra klausītāja.
Tas nenāk viegli. Varbūt spēku dod apziņa, ka viņš runā savas paaudzes vārdā. To līdzgaitnieku vārdā, kuri savus labākos gadus, savu veselību un dzīvību atdeva par idejām, kas izrādījās melnu pelnu vērtībā. Šie pelni neļauj saskatīt to, par ko cīnījās leģionāri – par savu mazo valstu neatkarību.
Deputāts Visvaldis Lācis pārstāv plašas teritorijas no Baltijas līdz Melnajai jūrai, Otrā pasaules kara laikā tās cieta tik pamatīgi, ka mūsdienu amerikāņu vēsturnieks Timotijs Sneiders tās kodolīgi nosaucis par Asinszemi.
Lācis šajā vēstures stāstā grib iekrāsot atsevišķas nianses. Tas ir ārkārtīgi grūti, jo vēsturi, kā zināms, raksta uzvarētāji.
No malas skatoties viņa uzstāšanos, var novērtēt, ka Lācim ir „iekšas", ka viņš nav mācījies kādās augstās oratoru skolās, ka viņa kaklasaite ir stūraini sieta, rokas sastrādātas, toties sirds pilna.
Pēc uzstāšanās viņš neiejūk citu delegātu vidū, viņš ir gatavs savas idejas paust klausīties gribošiem.
Politiskajām aizkulisēm ir savas aizkulises. Nav nekāds brīnums par to tikšanos, kad Visvaldis Lācis NATO samitā saskrienas ar Krievijas pārstāvi Vladimiru Žirinovski. To pašu vīru, kurš vai katrā runā sola Baltijas valstis noslaucīt no zemes virsas. Un pēkšņi viņa priekšā stāv latviešu nacionālo ideju nesējs Visvaldis Lācis. Un Žirinovskis, tā vietā, lai uzbruktu, smaida un draudzīgi aprunājas ar Latvijas pārstāvi. Un arī Visvaldim viņa gados nākas mācīties politiskās spēles un tāpat pretī jāsmaida un jābūt laipnam un onštendīgam.
Šī miermīlīgā patērzēšana ar Žirinovski, šķiet, vēlreiz un vēlreiz izspēlē situāciju kā pirms 1000 gadiem, kā epizode no Džavani romāna „Spartaks". Pirms cīņas Romas arēnā gladiatori draudzīgi aprunājas, kaut zina, ka viens no viņiem mirs no otra rokas. Tomēr pēdējie sešdesmit gadi un 21. gadsimts Eiropā iedēstījis jaunas politiskās kultūras ziedus, kas, cerams, turpinās nest miera augļus. Lai izdzīvotu, nav jānokauj –
ekonomiskās iespējas stiprina reālpolitiku.
Demokrātijai ir viena liela priekšrocība – tā pieļauj politiķu kļūdīšanos. Arī politiķim Visvaldim Lācim bija dota šī cilvēciskā iespēja kļūdīties. Un viņa kļūdas, tāpat kā citu mūsu politiķu kļūdas, nenovirzīja mūs no Latvijas virzības Rietumu kultūras tautu saimē.
Visvalža Lāča aicinājums – būt priekšgalā savai tautai, rūpēties par tās ideāliem. Mierlaiku demokrātija prasīja komandas prasmes. Visvaldim Lācim sadarboties nenācās viegli.
(Turpinājums sekos)
15.01.2021.