Zinātnieki vēl joprojām strīdas, kad īsti cilvēks pārstāja pārtikā lietot tikai termiski neapstrādātus produktus. Skaitļi ir visdažādākie – no 40 tūkstošiem līdz pusmiljonam gadu.
Iespējams, mūs no šī tiešām nozīmīgā notikuma šķir 790 tūkstoši gadu – tāds ir senās Gešer-Benot-Jaakov apmetnes pie Jordānas upes Izraēlā, kur arheologi atraduši pašas senākās apdegušas olīvu kauliņu, vīnogu sēkliņu un miežu graudu atliekas, vecums. Uz uguns pagatavots ēdiens mūsu senčiem deva daudz vairāk enerģijas, bija gardāks un vieglāk sakošļājams. Bet arī ugunī neapstrādātai barībai bija savas priekšrocības – nebija jātērē laiks tās pagatavošanai un tajā saglabājās vairāk vitamīnu. Arī mūsu dienās svaigēšana kļūst arvien populārāka, termiski neapstrādātus ēd ne tikai augļus un dārzeņus, bet arī gaļu un zivis. Japāņi savos suši jau sen lieto termiski neapstrādātus jūras produktus, arvien populārāks kļūst ēdiens no īpaši sagatavotas jēlas liellopa gaļas – tartars vai tatārgaļa, gatavota no samaltas vai sasmalcinātas jēlas liellopa gaļas (parasti – filejas), kurai pievieno svaigi maltus piparus, sīpolus un citas garšvielas un nereti pasniedz ar melnajiem pipariem pārkaisītu neizjukušu olas dzeltenumu. Šāds ēdiens Vācijā pazīstams jau vairākus gadsimtus, un tā nosaukuma izcelšanos apvij leģendas. Pēc vienas no tām vārdu devušas Sibīrijas klejotāju ciltis, kas gaļu ēšanai sagatavojušas īpatnējā veidā: gaļas gabalu novietojuši uz zirga muguras zem sedliem un līdz ēšanas reizei burtiski sajājuši mīkstu. Ar vārdu „tartars" grieķu mitoloģijā apzīmēja elli, un viduslaiku cilvēku priekšstatos tieši tur mita mežonīgās jēlās gaļas ēdājas ciltis. Ir versija, ka baudīt tartaru vāciešus iemācījuši Hamburgā tirgojošie krievu tirgotāji 17. gs. beigās. Vienkāršais un saprotamais ēdiens, kurā uzreiz pamanāmas nekvalitatīvas sastāvdaļas, iepatikās gan ostas strādniekiem, gan augstākajiem slāņiem. Tas ļāva taupīgajiem vāciešiem ietaupīt gan tā gatavošanai vajadzīgo laiku, gan kurināmo un drīz izplatījās visā Vācijā, XIX gs. beigās ar vācu emigrantiem pat ieradās Jaunajā pasaulē. Kas ļāva vāciešiem droši ēst jēlu gaļu? Vispirms jau elementāra higiēna. Baktērijas visvairāk nosēžas uz gaļas gabala virsmas, tas, tāpat kā nazis gaļas apstrādei, rūpīgi jānomazgā. Mūsdienās gaļu bieži īslaicīgi sasaldē pie temperatūras -180 C, pie kuras lielākā daļa baktēriju iet bojā. Arī asie sasmalcinātie sīpoli un sinepes samalto gaļu dezinficē vēlreiz. Gaļas tartaram ir ļoti īss derīguma termiņš, tas jāēd faktiski tūlīt pēc izgatavošanas. Toties, salīdzinot, piemēram, ar ceptu steiku, tas satur krietni mazāk kaloriju, un mūsdienās, kad pārēšanās un aptaukošanās ir kļuvusi par globālu problēmu, ēdiens no jēlas gaļas, kura sagremošanai jāpatērē vairāk enerģijas, kļūst populārs visā pasaulē. Amerikā un Francijā to iecienījuši ne mazāk kā Vācijā.
8.01.2021.