Kāds tas bija? Atcerēsimies labo, jo labā arī bijis pat daudz.
Vispirms par elektrību. Bez tās nu nekur un nekādi. Nebūtībā aizgājuši tie laiki, kad pēc katra stiprāka vēja sēdējām tumsā uz nenoteiktu, arī ilgāku laiku. Tagad nekas tāds nav iedomājams. Ja patiešām kaut kur elektrība uz dažām stundām ir jāatslēdz veicamo apkopes darbu dēļ, par to vienmēr iepriekš laipni paziņo. Turklāt, uzskatu, elektrība ir salīdzinoši lēta. Un vēl, parunājiet ar zinošiem speciālistiem, elektrības patēriņu ikvienā dzīvoklī noteikti iespējams jūtami samazināt.
Par pastu. Pasts dara patiešām daudz. Pie tam vienmēr laipni, precīzi. Īpaši laukos bez tā neiztikt. Izpalīdz. Ilgajos padomju gados pastā mani saņēma kā kaut kādu svešinieku. Tagad manu avīzi katru dienu akurāti pieved klāt. Tas taču ir neizsakāmi grūti, jo ceļi kā nu kuro reizi, nereti izbraucami tikai virtuozam šoferim ar apvidus mašīnu. Bet pastniecīte brauc un atbrauc… Citādi nevar būt – pastam īpaša attieksme pret klientu.
Par autobusu satiksmi. Bieži iznācis braukt, tāpēc novērotā daudz. Negribas vairs atcerēties jau tālo padomju gadu sagrabējušos autobusus, ne tā laika šoferus. Vienaldzība visapkārt. Atceros – karsta, putekļaina pavasara diena. Darba un dzīves saliekta lauku večiņa lūdzas šoferīti izlaist viņu pie tā lauku ceļa, jo somas ļoti smagas. Nekā. Autobuss brauc un brauc, vismaz kādu kilometru. Beidzot īstā pietura. Večiņa izkāpusi, bet redzu caur noputējušo stikla logu – asaras ripo vaigiem pāri.
Labā atmiņā arī ne tik sen redzētais. Sieviete ar mazu bērnu sāka autobusā acīm redzami nervozēt. Šoferis šad tad sāka pat uz viņu pamest bažīgu skatu, līdz beidzot pat apturēja autobusu un nāca aprunāties. Izrādījās – baiļojās, vai paspēs uz nākamo autobusu. Šoferis tūlīt sazvanījās ar autoostu, nomierināja sievieti. Paspēja.
Priecē mūsdienu modernie autobusi. Precizitāte. Vairs neatceros "norautu" reisu. Ņemot vērā vietām vēl joprojām sliktos ceļus, bieži mainīgos laikapstākļus, kuri padara ceļus grūti izbraucamus un bīstamus, situācija bieži vien ir ļoti nepatīkama. Var būt bīstama. Kāpēc? Autobusu atiešanas, pienākšanas laiki parasti ir nemainīgi – vieni un tie paši visu gadu. Ja uz ceļa labi braukšanas apstākļi, parasti nekādas problēmas nerodas. Taču, ja ceļš slikts un bīstams – sniegs, ledus, slīd… Šoferis ne tikai brauc, bet arī riskē. Ar sevi, autobusu, pasažieriem…
Ir jāpanāk, lai pasažieri vienmēr rēķinās ar to, ka autobuss vienmēr un visur var pienākt vismaz minūtes desmit gan agrāk, gan vēlāk par pienākšanas un atiešanas laiku.
Par informāciju. Tas laikam ir tas vissvarīgākais. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvojam tik mainīgā pasaulē. Mainās taču viss. Daudzas maiņas ir būtiski svarīgas. Informācija vajadzīga arī tāpēc, ka mūsu mainīgajā pasaulē tikai savlaicīga izsmeļoša informācija mums – ikkatram – dod iespēju izvēlēties to, ko darīt, ko nedarīt, ko uzsākt, ko vairs nedarīt.
Ir labi, ka mums pašvaldībās ir savi, laipni, pretimnākoši, kompetenti cilvēki. Ir apsveicami, ka mums pašvaldībās veidojas vienotie pašvaldību un valsts klientu apkalpošanas centri.
Ir pavisam labi, ka mums ir savs "Stars". Šī avīze ir saaugusi ar mums, ir mūsu avīze, kura savā daudzpusībā pazīst mūs, mīl mūs, rūpējas par mums. Raksti avīzē droši var nostāties blakus vadošajiem centrālajiem Rīgas izdevumiem. Tas ir žurnālistu nopelns. Ja avīze rūpējas par mums, rūpēsimies arī mēs par avīzi! Abonēsim to!
Ko es varētu novēlēt jaunajā gadā ikvienam? Izaugsmi! Ko darīt tās labā?
Nav taisnība, ka grāmatas vairs nav vērts lasīt. Mēģiniet sadabūt Omāra Haijama četrrindes. Šie dzejoļi liekas rakstīti nupat – priekš mums.
Un vēl vienu grāmatu – Aksela Muntes "Grāmatu par Sanmikelu". Iesaku visiem. Arī tiem, kuri to kaut kad palasījuši, bet neko tur nav atraduši. Nevis kaut kas, tur ir viss.
30.12.2020.