Šoreiz ir citādāk, jo ir tik daudz kas aizliegts… Bet es ticu tam, ka viss notiek tikai uz labu. Tas nozīmē, ka šis laiks ir dots, lai cilvēkiem būtu iespēja paskatīties uz mantiskām lietām, uz dažādiem savstarpējo attiecību notikumiem ar citādāku skatienu, izjust citādākus svētkus.
Drusciņ cita piepūle, cits iespringums un…
Pirms gandrīz 20 gadiem 23. decembrī saniķojās mūsu ģimenes auto, mūsu Saabiņš.
Diagnoze – elektronika. Cik vienkārši! Svētku laiks, meistari gatavi palīdzēt, bet… pēc svētkiem.
Bija paredzēts un apsolīts doties uz laukiem sagaidīt Ziemassvētku vakaru tur. Bērniem prieks un arī vecvecākiem un pašiem prieks.
Mazie ķipari bija diezgan mazi – 3 un 5 gadus veci. Tas nozīmē, ka, dodoties ārpus mājas, kaut uz vienu vakaru, jāņem līdzi liekas drēbītes, protams, arī cienastiņš un dāvanas. Mantu pietiekami, bet mašīnas nav. Te varētu iestarpināties vienmēr visu gudrie ar teikumu par to, ka daudziem jau nav mašīnu un nekas, bet tur jau tas stāsts, ka tu, cilvēk, pierodi pie ērtībām, savas lietu kārtības un esi pēkšņi uz pauzes (varbūt līdzīgi kā visi tagad).
Protams, saņēmāmies, pārplānojām braucienu uz 30 km attālajiem laukiem, un ceļojums varēja sākties.
Pelēcīgi nomākusies ziemas diena.
20 minūšu gājiens pa pilsētu līdz autoostai, tad autobuss, meža pietura un vairs tikai apmēram kilometrs cauri mežam uz lauku mājām.
Tas bija laiks, kad sniegs krita vairāk un biežāk, bet tieši toreiz sasnigušās kupenas bija nolēmušas kust.
Negribīgi mēs visi četri (vecāki un divi mazi ķipari) uzsākām ceļu pa mežu.
Žļurkt, žĻurkt, žļuRKt… dažādās toņkārtās skanēja zem mūsu sniegā grimstošajām kājām.
Protams, doma par to, ka varējām jau ar mašīnu būt braukuši (… bet mūsējie tagad Munameģī…), ik pa laikam atgriezās un atgriezās.
Kad prieka un sajūsmas ir maz, tad kādam IR jāuzņemas galvenā saules nesēja loma.
Tad nu sāka veidoties stāsts par to, ka mežā dzīvo RŪĶĪŠI, kuriem ir savas darbnīcas zem celmiem un sūnām. Ziemassvētku laikā RŪĶĪŠI arī gatavo dāvaniņas, tīra savas istabiņas un, pats galvenais, CEP PIPARKŪKAS.
Stāstiņš raiti ritēja uz priekšu, fantāzija darīja savu, un dažbrīd tik ļoti mēs visi bijām iekšā šajā pasaku valstībā, ka…
… notika BRĪNUMS.
Mežs smaržoja pēc piparkūkām. To jutām mēs visi! Neticami, bet mēs elpojām un elpojām, un joprojām sajutām īstu piparkūku smaržu…
Mežs beidzās, saciemojāmies pie vecvecākiem un jau tumsā devāmies atpakaļ cauri mūsu Burvju mežam, lai paspētu uz vilcienu.
Vai atkal smaržoja piparkūkas? Nē, jo RŪĶI jau arī visu laiku necep tās.
Brauciens ar vilcienu arī bija kā piedzīvojums – mūsu mazākais no ķipariem brauca pirmo reizi.
Es teiktu, tas IR TĀ VĒRTS.
Mašīnu sataisīja ātri, bet mēs gudrojām, ka tas viss, kas notika ar mums, nebija nejaušība, bet gan kāda LIELĀKA RŪĶA sariktēti citādie Ziemassvētki mūsu kopābūšanai, mūsu priekam, mūsu atmiņām.
Šis stāsts tik ļoti, manuprāt, iederas pašreizējā laikā, kad šķiet, ka tiek aizliegts un atņemts, bet īstenībā – varbūt, ka ir dota iespēja ieraudzīt un atklāt citus Ziemassvētkus, radīt jaunas tradīcijas savās mājās kopā ar saviem mīļajiem.
Radiet un noticiet BRĪNUMIEM!
23.12.2020.