Ir iedzīvotāji, kuri labprāt vasarā baro pīles, gulbjus (pat kaijas), tas ir kā laika kavēklis, ģimenes kopīga aktivitāte dabā. Taču kas notiek, ziemai iestājoties? Ļoti bieži tiek zvanīts ornitologiem, glābšanas dienestiem, biedrībām un arī laikrakstam „Stars" par neaizlidojušiem, nereti pat – iesalušiem ūdensputniem, kuriem nepieciešama palīdzība. Ir daļa cilvēku, kas arī aukstajā laikā turpina šos putnus barot, tomēr nu jau krietni mazākā skaitā. Vasarā pīļu, gulbju piebarošana ir lieka, nereti pat kaitējoša, taču ziemā gan tā ir vitāli nepieciešama, lai neaizlidojušie putni izdzīvotu.
Tā arī nesen laikrakstam „Stars" tika ziņots par gulbīti, kas apmeties zālājā pie dīķa (starp dzelzceļa pārbrauktuvi un „Puķu sētu"). Acīmredzami, pieradis pie tā, ka cilvēki pabaro, viņš nebija aizlidojis pārziemot, bet gan steidzās klāt katram garāmgājējam, lai tiktu pie ēdamā. Par to tika ziņots arī biedrībai „Madonas dzīvnieku draugi", kas organizēja gulbja ķeršanu un nepieciešamības gadījumā – nogādāšanu biedrībai „Drauga Spārns". Taču gulbis pazuda. Tā kā, visticamāk, viņš nebija traumēts, gulbis varēja pārlidot uz citu neaizsalušu ūdenstilpi – pie cita barības avota. Varbūt viņu piemeklēja bēdīgāks liktenis, jo šādi putni, sevišķi pie aizsalušiem ūdeņiem, ir mērķis plēsējiem.
„Drauga Spārns" ir Latvijas savvaļas putnu palīdzības biedrība, kas jau desmit gadu palīdz cietušiem un nelaimē nonākušiem savvaļas putniem – ārstējot, dodot patvērumu un pēc atveseļošanās atlaižot brīvībā.
Laikraksts „Stars" biedrībā „Drauga Spārns" uzzināja, ka tiek mēģināts palīdzēt ikkatrā gadījumā, kad ziņots par traumētiem vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem savvaļas putniem, tomēr ar katru gadu iespēju paliek arvien mazāk, jo gadījumu kļūst arvien vairāk, bet biedrība ir tiešā veidā atkarīga tikai no līdzcilvēku ziedojumiem.
Ornitologu viedoklis šajā jautājumā visbiežāk ir – izdzīvo stiprākais, dabā ir savi likumi un barības ķēde. Tam piekrīt arī biedrības „Drauga Spārns" brīvprātīgā Kristīne Spigēna, tomēr uzskata – ja nelaime ar dzīvnieku vai putnu notikusi turpat acu priekšā, kā cilvēks var mierīgi gulēt, viņam nepalīdzējis? Protams, ja ūdensputns pats spēj lidot, ir vesels, visticamāk, viņš pats atradīs citu ūdenstilpi, ja esošā mājvieta aizsals. Ūdens šiem putniem ziemā ir tikpat svarīgs kā pārtika.
Tomēr arī barība ir vitāli nepieciešama. – Ja putni tiek piebaroti, tie kļūst kā sunīši, pierod pie tā, ka konkrētajā vietā var saņemt barību, un prom neaizlido. Vasarā putnus barot pavisam noteikti nav nepieciešams, jo barības pilnīgi pietiek dabiskā veidā. Tāda piebarošana drīzāk kaitē, jo putni pierod, turklāt maize, kas ir vieglākais un biežākais, ar ko cilvēki izvēlas putnus barot, viņiem ilgtermiņā nav veselīga, ne arī videi draudzīga. Neapēstā maize ūdenī pūst. Tomēr, ja putni ir baroti vasarā, pieradināti un līdz ar to palikuši pārziemot, šis ir tas brīdis, kad pilnīgi noteikti jāturpina viņus barot – pat vēl vairāk nekā vasarā, – uzsvēra biedrības brīvprātīgā.
Prom mēdz neaizlidot arī stārķi, kurus parasti gan cilvēki nav nedz piebarojuši, nedz pieradinājuši. Jautāta, vai putni aukstuma ziņā vispār spēj pārciest mūsu ziemas apstākļus, Kristīne atbildēja apstiprinoši. Ūdensputniem esot svarīgi atrast neaizsalušu ūdenstilpi; bet vissvarīgākais gan ūdensputniem, gan stārķiem esot pietiekams barības daudzums. Lai sasildītos, ziemā putni tam patērē daudz enerģijas. Iedzīvotāji visbiežāk izvēloties maizi, jo tā ir lēta, to viegli līdz putniem aiznest un pamest, taču uzturvērtības ziņā tā nepavisam nav labākā izvēle.
– Dot baltmaizi putniem ir līdzīgi kā dot sauju konču bērnam katru dienu. Ēst jau var, bet vai vajag? No viena baltmaizes kukuļa, piemēram, mēneša periodā putnam nebūs uzreiz neatgriezeniski kaitēts, bet nevar jau izkontrolēt, cik cilvēku dienā šādu kukuli putnam izbaro. Tādēļ pīlēm un gulbjiem visvērtīgāk un ziemas laikā pilnīgi noteikti būtu vēlams nest graudaugus, zaļumus, auzas, rīvētus burkānus, – pauda biedrībā „Drauga spārns". Pīlēm graudaugus (piemēram, miežus, rīsus, auzas u. c.) var dot vārītā veidā, tāpat tām garšo zaļie zirnīši, salāti un tamlīdzīgi.
Kā jau minēts, arī stārķi ziemas apstākļos varot pārdzīvot bez atrašanās telpās (ir zināmi gadījumi, kad stārķus ielaiž pārziemot kūtiņās, šķūnīšos). Svarīgākais – regulāra un atbilstīga barība, lai stārķim un arī citiem neaizlidojušajiem putniem pietiktu enerģijas. Lai sasildītos, enerģijas tiek patērēts daudz. Stārķus vēlams barot ar mazajām zivtiņām, vistu sirdīm, kakliņiem (tie jāsadauza ar gaļas āmurīti), ideālajā variantā – divreiz dienā. Pa dienu stārķi staigā apkārt, meklē barību, bet naktī uzlido uz šķūņaugšām, stabiem gulēt.
Kā uzskata putnu palīdzības biedrībā, būtu lieliski, ja veikali norakstāmo barību atvēlētu šādu putnu barošanai vai vietējie lauksaimnieki ziedotu graudaugus. Tad, ja vien ir cilvēki, kas ar piemērotu barību viņus regulāri pabaro, pieradinātie putni varētu drošāk pārlaist ziemu.
22.12.2020.