Karstas smiltis, sniegs un ledus, asi, šķautņaini akmeņi – mūsu tālajiem senčiem bija jādomā par pēdu aizsardzību. Karstajā klimatā tās, visticamāk, aptina ar lielām augu lapām, aukstajā – apsēja ar dzīvnieku ādām. Pētot seno apbedījumu pēdu kaulu izmaiņas, zinātnieki secinājuši, ka kaut ko līdzīgu apaviem cilvēki būtu varējuši sākt valkāt jau pat pirms 40 tūkstošiem gadu.
13-15 tūkstošus gadu vecā zīmējumā uz Meduilkanas (Spānijā) alas sienas cilvēkiem kājās ir pat kaut kas līdzīgs zābakiem. Par līdz šim senāko apavu atrašanu jāpateicas Zemes klimata sasilšanai. 1991. gadā, iesalušas pakusušā Alpu kalnu Etctales šļūdoņa ledū 3200 m augstumā, divi alpīnisti pamanīja bojāgājuša vīrieša mirstīgās atliekas. Tās izrādījās 5300 gadu senas, ledus tās bija saglabājis tik labi, ka zinātnieki pat noteica, ko Etci (šādu vārdu viņam piešķīra pēc atrašanas vietas) ēdis savā pēdējā maltītē. Lieliski bija saglabājies arī viņa apģērbs un apavi – silta lāčādas zole un briežādas augšējā daļa, izklāti ar zāles stiebru pinumu un siltumam oderēti ar sienu.
Pirmie masveidā lietotie apavi (ap 3500 gadu p. m. ē.) bija seno ēģiptiešu sandales. Antīkajā laikmetā senās Romas leģionāri savās sandalēs „Caligae" (attēlā) iekaroja pusi Eiropas. Apavi kļuva par ikdienas nepieciešamību un (sevišķi bagātākajiem) rādīja to īpašnieka sociālo stāvokli. Japānā apavi pat ļāva noteikt to valkātāja nodarbošanos. Jo sevišķi šāda tendence redzama viduslaiku apavu attīstībā. Augstmaņi valkāja tikai slēgtus apavus – to ar speciālu likumu noteica Francijas karalis Filips IV Skaistais. Augstmaņa statusu XIV gs. rādīja kurpes purngala garums: kņaziem tas bija 3 cm garāks par pirkstiem, hercogiem – 2 cm, ierindas muižniekiem – 1,5 cm. Garie purngali nāca modē, kļuva arvien garāki, pat līdz 75 cm, simbolizējot valkātāja bagātību. Staigāšanu tie apgrūtināja, tādēļ tos atlieca un pat atsēja pie stilba. XV gs. mode atbrīvoja no šīm mokām – modē nāca plaši apavi ar īsu, strupu purngalu, arī vīriešu un sieviešu apavi kļuva atšķirīgi. Vienkāršajiem ļaudīm, protams, bija tālu līdz modes tendencēm, tie parasti valkāja masīvas koka tupeles vai vispār staigāja basām kājām. XVII gs. bija īsta apavu modes renesanse – tie kļuva izsmalcinātāki, vispirms vīrieši, tad arī sievietes sāka valkāt apavus uz papēža. (Pirmie zābaku papēžus XIII gs. gan ieviesa persieši, lai zābaki drošāk turētos seglu kāpšļos.) Vēlāk augstie papēži palika tikai sieviešu rīcībā, vīrieši pamatā valkāja ērtus elegantus mīkstas ādas zābakus, sievietes – kurpītes no ādas, samta, zīda u. c. uz koķetiem papēdīšiem, kas dažreiz gan bija tik augsti, ka to valkātāja tik tikko spēja paiet. XIX gs. Eiropā pirmo reizi sāka gatavot labajai un kreisajai kājai atšķirīgus apavus, tos sāka gatavot rūpnieciski.
27.11.2020.