Lauku atbalsta dienesta (LAD) Viduslatvijas reģionālā lauksaimniecības pārvalde Vestienas pagasta ZS "Druvas" bija izvirzījusi Zemkopības ministrijas konkursam "Sējējs" nominācijā "Ģimene lauku sētā". 11. novembrī saimniecībai "Druvas" par piedalīšanos konkursā tika pasniegts LAD Pateicības raksts par mērķtiecīgu un ilgspējīgu saimniekošanu. Vienlaikus pa pastu tika atsūtīts arī Zemkopības ministrijas Pateicības raksts.
Zemnieku saimniecība "Druvas" Vestienas pagastā tika izveidota 1993. gadā 1. maijā, un tās pamatlicēji bija kādreizējās kopsaimniecības "Vestiena" speciālisti – agronoms Ēriks Veibs un zootehniķe Marija Veiba. Viņu ģimenē izaudzināts dēls Salvis un meita Marika, dēla ģimenē aug divi dēli Ilvars un Kristiāns, bet Marikas ģimene ir bagāta ar Druvi, Zani, Laini, Kristeru un mazāko Raivo.
Pakāpeniski iesaista jaunos
Jaunā paaudze, kas mīl laukus, ir ieinteresēta tikt pie savas zemes, veidot arī savas saimniecības, ko savukārt vecā paaudze atbalsta. Svarīgs fakts ir arī paaudžu nomaiņa, un Veibu ģimene tikai priecāsies, ja saimniecību pārņems kāds no ģimenes.
Mūsu ciemošanās reizē sastopam Ēriku Veibu un mazmeitu Zani Zembahu.
Saņemot mūsu apsveikumus, Ēriks Veibs par beidzamajām tendencēm, ko novērojis, dalās atziņā: – Senos laikos, kad parādījās mēris, cilvēki bēga mežā, bet, kā uzradās "Covid-19" vīruss, cilvēki bēg uz laukiem, tikai – modernākā veidā. Mēs nekur nebēgam, jo zeme ir vērtība, kaut gan gudri un pareizi saimniekot viegli nav. Pats no bērnības atceros, kā māte Dzelzavā slauca govis, paši slaucām ar rokām, no dīķa nesām spaiņus ar ūdeni. Kad aizgāju mācīties uz Lauksaimniecības akadēmiju, biju iedomājies, ka dzīvē varēs kaut ko labāku sasniegt. Zināšanas, protams, noder joprojām.
Taču viņš neuzskata, ka lopkopība notiek tikai 24/7 režīmā, jo, ja ir, kas strādā, tad var arī izrauties no darbiem.
Uz jautājumu, kā izdodas bērnus un mazbērnus pieturēt pie mājas, "Druvu" saimnieks saka: – Mēs nevienu neesam turējuši. Arī tie mazbērni, kas, piemēram, viens ir Rīgā, otrs Amerikā, sākot no 12-13 gadu vecuma, vasarā ir strādājuši ar traktoru, ar grābekli, vismaz ir iemācījušies strādāt. To, kur kurš dzīvē atradīs savu vietu, mēs neviens nevaram prognozēt. Taču, ja patīk lauki, tad atgriezīsies. Mazdēls Druvis vispār par pilsētu izsakās skeptiski, tagad audzē graudus.
Svarīgs ir Eiropas atbalsts
Ēriks Veibs novērtē, ka saimniecībai "Druvas" attīstībā savulaik palīdzējis gan valsts atbalsts, gan tagad – arī Eiropas atbalsts:
– Neesmu pret lielsaimniekiem, bet Eiropa dod naudu, lai lauki paliktu apdzīvoti, nevis lai tur būtu tukšums. Tam, kam pieder tie 5000 hektāru, apkārt ir tukšums, un pats nereti uz vietas nedzīvo, uz vietas ir pārvaldnieks. Tagad sanāk, ka 80% ES naudas saņem 20% īpašnieku. Mūsu īpašumā ir vairāk nekā 200 ha – pašam 170 ha,
meitai – 25 ha. Mazdēls zemi nomā. Mēs neko gatavu neesam saņēmuši, ganāmpulka izkopšana ir prasījusi darbu, ir piedzīvots arī piena cenu kritums. Taču Eiropas naudas maksājumi lauksaimniekiem izlīdzina visus robus. Līdz 2001. gadam audzējām arī graudaugus, stādījām kartupeļus, lai nodrošinātu govis, bet mežacūku pievairojās tik daudz, ka to bari tīrumus izara, ražu novāca. Tolaik nebija nekādu iespēju ko izaudzēt. Tagad mednieki sarosījušies, mežacūku populācija vairs nav tik liela.
Saimniecības pamatvirziens – piena lopkopība
ZS "Druvas" prioritāte ir piena lopkopība. To, kāpēc tieši lopkopība, Ēriks Veibs pamato: – Turamies pie piena lopkopības, jo tā dod regulārus ienākumus. Patlaban ir 72 slaucamās govis. Aug telītes ganāmpulka atjaunošanai, taču kūts tilpums ir ierobežots.
– Mums tāds uzskats, ka nav ko forsēt ar lielajiem skaitļiem, labāk domāt, kā racionālāk izmantot to, kas ir, – secina saimnieks. – Piens tiek realizēts AS "Cesvaines piens", ar ko sadarbība ir izveidojusies ilgus gadus, pārstrādes uzņēmums palīdzējis arī zemnieku saimniecībai risināt problēmas, atmaksāt kredītus. Pirmajos gados, kad pārņēmām fermu, tikai viena govs nebija slima ar leikozi. Visas dabūjām likvidēt. Pagāja divi trīs gadi, kamēr ganāmpulku atjaunojām.
Katram savi darbi
Mazmeita Zane pirms gada iesaistījās lopu izstādēs, ko rīkoja Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija. Viņa tika tālāk pusfinālā uz Beļģiju, kur apmācīja, kā izstādīt, barot, kāda ir ģenētika. – Pēc tam braucām uz Itāliju, kur, kļūstot populāra ar savu darbu, saimnieku aicināta, pavisam esmu bijusi četras reizes – gatavojām govis šovam. Martā atgriezos, jo "Covid-19" ieviesa korekcijas. Tagad būtu bijis lidojums uz Itāliju, bet tur viss tika atcelts, – stāsta Zane.
Zane ir ieguvusi veterinārārsta specialitāti Smiltenes tehnikumā, turpina studijas Zootehnikas fakultātē Lauksaimniecības universitātē. – Tagad studijas notiek attālināti, varu dzīvot šeit, darīt lauku darbus, bet grūtākais ir piesēsties pie datora. Studēt klātienē būtu vieglāk.
Jautāta, kāds ir viņas skatījums uz laukiem, jauniete atbild: – Mums ir tikpat kā bioloģiskā saimniecība. Atbalstu principu, ka govis iet ganos un nav roboti. Lielajās saimniecībās govis ir piena mašīnas. Es zinu visu gotiņu vārdus, mums pārsvarā ir Holšteinas piena devējas, lepnums ir par 10 šķirņu liellopiem, tostarp – arī ‘Latvijas zilā'. Man visi ir kā mīļdzīvnieki. Mums varbūt saimniecībā nav lielākie izslaukumi, vidēji ir 7600 kg no govs, bet necenšamies no govīm izspiest maksimumu.
Zane atklāj, ka papildu nozare ir lauku tūrisms, kad skolēni, pārsvarā Rīgas bērni, var iepazīt laukus un dzīvniekus – ne tikai piena devējas, gaļas liellopus, arī aitas, kazas, zirgus, vistas un citus.
17.11.2020.