Divdesmito gadu vidū visām tā brīža Latvijas pilsētām bija pieņemti savi ģerboņi, kurus apstiprināja Heraldiskā komiteja. Tā darbojās ar Iekšlietu ministrijas pašvaldību departamenta atbalstu. Taču tad ar laiku jaunas apdzīvotas vietas, tai skaitā Madona, ieguva pilsētas tiesības. Arī tām pieklājās saņemt ģerboni.
Madonas domnieki par iespējamo ģerboņa izskatu sprieda 1928. gada jūlija beigās. Trīs mēnešus vēlāk, 30. oktobrī, skatīja zīmējumu, kuru piedāvāja Nikolajs Kārkliņš (1902-1986). Mākslinieks dzimis Mazsalacā, skolojās Rūjienā, tad devās uz Rīgu. Viņš apmeklēja Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības organizēto mākslas studiju Kārļa Miesnieka vadībā un 1921. gada rudenī sāka studijas Mākslas akadēmijā. Autobiogrāfijā, kas glabājas Pūres bibliotēkā, Kārkliņš min, ka strādājis Nacionālā teātra dekoratoru darbnīcā. Atsevišķās izrādēs dekorators tur bijis arī Eduards Brencēns (1885-1929). 1926. gadā Madonā darbu uzsāka divi jauni zīmēšanas skolotāji, Neatkarīgo mākslinieku vienības biedri: Brencēns vidusskolā un Kārkliņš pamatskolā. Mazsalacietis apprecējās ar lazdonieti Olgu Grīntāli, te dzimuši viņu bērni. Zinu, ka Kārkliņš bija dekorators arī Madonas teātra kopas uzvedumiem līdz pat kara gadiem. 1941. gada rudenī tautas skaitīšanas lapā norādīts, ka ģimene dzīvo 1937. gadā nopirktajā namā Kalna ielā 8, Nikolaja nodarbošanās esot gleznotājs. Trīs gadus vēlāk viņi devās bēgļu gaitās, turpmāk dzīvoja Pūrē.
Ģerboņa attēls skatāms laikrakstā „Madonas Vēstnesis" 1928. gada 3. novembrī (zīmējumu atradu arī Madonas domes dokumentos Latvijas Valsts vēstures arhīvā), vienlaikus arī sniegts ieskats domes sēdē runātajā. Centrā redzams zelta ozols uz Latvijas karoga fona, tā 42 zaļās lapas norāda uz attiecīga skaita pagastiem Madonas apriņķī. Ozola priekšā sudraba linu bunte un zelta sviesta spainītis. Tieši pret tiem viens domes deputāts iebilda – Madonā neaudzējot linus un neražojot sviestu, labāk būtu izvēlēties ko zīmīgāku. Citi sēdes dalībnieki gan teikuši – pilsēta balstoties uz apriņķa saimnieciskās dzīves veikumiem. Tā nu domē ar 9 balsīm pret 2 apstiprināja piedāvāto ģerboņa projektu. Heraldiskās komitejas darbā tolaik bija garāks pārtraukums. Nākamā kārtējā sēde notika vien 1930. gada 5. martā. Toreiz nospriests, ka Madonas pilsētas valdes atsūtītais ģerbonis no heraldikas viedokļa neesot pieņemams. Norunāts, ka komiteja pati izstrādās Madonas simbolu un to izvērtēs tuvākajās sēdēs. Turpmāk vairākkārt pieminēts, ka Madona ir vienīgais apriņķa centrs bez savas simbolikas.
Tomēr pagāja krietns laiks bez rezultāta. 1937. gada sākumā komitejā runāts par iespējamu Madonas ģerboni ar aprakstu „Melnā laukā zelta krusts". 1937. gada 9. novembra komitejas sēdē pirmo reizi minēts apraksts „Sarkanā laukā zelta gailis". Vēl pēc gada 21. oktobrī oficiāli apstiprināti vairāku pilsētu ģerboņi, arī Madonai. Šī zīmējuma autors bija Kārlis Krauze (1904-1942). Interesanti, ka arī tolaik gatavotā Madonas apriņķa ģerboņa izstrādes gaitā tika apspriests variants, kur sarkanā laukā augšpusē zelta ragota vērša piere, bet zem tās sviesta spainītis. Gala variantā gan palika tikai vērša piere, līdzīgu zīmējumu atjaunoja arī Madonas rajonam.
28.10.2020.