"Zaļmežniekos vienmēr tiek rīkotas lielas kulšanas talkas. Pie kuļmašīnas vajag daudz cilvēku, tāpēc palīgā tiek aicināti gan kaimiņi, gan tuvāk dzīvojošie radi un paziņas. Tā vēlais rudens paiet talkojot un attalkojot," ieskicējot vienu no rudens darbiem Barkavas pagasta Zaļmežnieku apkārtnes mājās, atmiņu apkopojumā "Bērzsalas. Pagājušo laiku liecības" raksta Mirdza Fridrihsone.
Bērzsalu saimniecība
Mirdza Fridrihsone atmiņu apkopojumu "Bērzsalas. Pagājušo laiku liecības" ir uzdāvinājusi Madonas novadpētniecības un mākslas muzejam. Tas sniedz atskatu gan par autores dzimtu, gan dzīvi Barkavas pagastā līdz 1949. gadam.
M. Fridrihsones mammas Marcijannas Tropas (1906-1993) tēva mājas ir Zaļmežnieku Mazkroiči, bet tēva Pavela Čekstera (1901-1948) dzimtā vieta ir ap 100 kilometru attālais Ludzas apriņķis. Autorei bērnības laiks pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados paiet 1934. gadā vecāku nopirktajā jaunsaimniecībā Bērzsalās, kas ir visai prāva, no tēstiem guļbaļķiem celta māja ar maizes krāsni vidū, ap ko grupējas virtuve un trīs istabas. "Pret maizi mūsmājās visi attiecas ar lielu cieņu. Ja man gadās nomest zemē maizes gabaliņu, mamma vienmēr liek to pacelt un nobučot, tā lūdzot maizītei piedošanu," atceras M. Fridrihsone.
Mājās paši vāra ziepes, uz svētkiem brūvē alu, audzē linus, auž un šuj. Bērnam visnoslēpumainākā vieta liekas bēniņi, kur glabājas pat laiva. Tāpat atmiņā palikuši suns Džeks, mazais kucentiņš Čalis, kas vēlāk kļūst par palīgu Mirdzas ganu gaitās, un citi četrkājainie saimniecības iemītnieki: "Man laikam ir nedaudz vairāk par pieciem gadiem, kad sāku ganīt lopus. Govis mums ir tikai divas, bet tās aitas!" raksta M. Fridrihsone. Lai gan pašiem ir tikai viena aita ar jēriem, tiek ņemtas izganīšanai arī radu un kaimiņu aitas, jo nepieciešama nauda.
1940. gadā saimniecībā no 15 ha ir iekultivēti 6 ha aramzemes, saimniecības pirkšanai ir ņemts aizdevums, visus gadus dzīvojot visai grūtos materiālajos apstākļos: "Bērzsalās ir maz iekultivētās zemes. Visa purvam atkarotā zeme ar grāvīšiem sadalīta nelielos gabaliņos, kur iznāk pa tīrumiņam tupeņiem, rudziem, miežiem, auzām, mistram, liniem. Pavisam mazs ir sakņu dārzs," raksta M. Fridrihsone.
Pa taciņu augšup uz skolu
"No Bērzsalām līdz Barkavai ir nedaudz vairāk par kilometru. Taciņa ved pa lielā novadgrāvja malu, izvijas cauri mežiņam līdz otram novadgrāvim, pār kuru pārmesta laipa, tad jau otrā pusē šķērso miesta govju ganības un kāpj augšā uz skolu." Lai gan Mirdza jau 1940. gadā prot lasīt un varētu uzsākt mācības, tomēr skolā iesaka sagaidīt pilnus astoņus gadus. Un tā 1941. gada rudenī tēvs Mirdzu ved uz skolu. Meitenes skolā valkā tumšas kleitas ar baltu apkaklīti un melnus priekšautus. Rītos stundas sākas ar "Tāvs myusu", kad ir garais starpbrīdis, skolēni ēd līdzi paņemtās maizītes. Mājasdarbus gan jāpaspēj sagatavot, kamēr vēl turas dienas gaisma, jo petroleja ir dārga un to grūti dabūt. Pirmajā pēckara rudenī nav ne mācību grāmatu, ne burtnīcu, raksta uz visām lapiņām, kur atrod tukšus laukumus. 1945. gada "28. janvāra rītā ierodos skolā saraudātām acīm. Klases audzinātāja jautā, kas noticis. Izstāstu viņai, ka vakar vakarā arestēja papu. Tagad audzinātāja katru dienu garajā starpbrīdī aicina mani izēst šķīvi bezmaksas zupas. Tikai vēlāk uzzinu, cik tas viņai bijis liels risks," lasām atmiņu apkopojumā. Kad 1948. gadā pabeigta Barkavas pamatskola, Mirdza mācības turpina Madonas vidusskolā.
"Ardievu, Barkava!"
Tai pašā 1948. gada martā ģimene ir saņēmusi ziņu par P. Čekstera nāvi. Kad 1945. gada janvārī mājās ierodas gan vietējie, gan ne vietējie čekisti, tiek arestēts tēvs, ģimenei atņem saimniecību un māju, nododot skolai kā palīgsaimniecību, kā arī nodrošinot Bērzsalās dzīvokli vienai skolotājai. 1991. gadā, saņemot tēva reabilitācijas apliecību, izrādās, ka viņš notiesāts bez mantas konfiskācijas. Pēc trīs gadu saimniekošanas skola no zemes un mājas atsakās, un pagasts atdod saimniecību atpakaļ, bet dzīvoklis vienai sievietei joprojām ir jādod. Pēc 1949. gada, kad topošajam kolhozam no Bērzsalu saimniecības paņem govi, ratus, ragavas, zirglietas, arklus, ecēšas, vairs nekas daudz saimniekošanai neatliek. Kad mamma aiziet pieteikties kolhozā, viņai atbild, ka viņi ir kulaki un tādi kolhozā nav vajadzīgi. Tā kā ir dzirdēts par milzīgajām nodevām, tiek nolemts no Barkavas aizbraukt. Atmiņu apkopojuma pēdējā nodaļa saucas "Ardievu, Barkava!". Aizbraukšanas dienā – 1949. gada 6. jūlijā – Mirdza tēva mājas redz pēdējo reizi.
"Pie mēnesstara kā nūjas turoties"
Turpmākie dzīves gadi Mirdzai Fridrihsonei paiet dažādās vietās, tostarp Rīgā, Priekulē, Raunā, Gulbenē. Viņa ne tikai ir apkopojusi atmiņas, kurās pieminēti daudzi Barkavas pagasta cilvēki, bet savas domas, pārdomas ietērpusi arī dzejas valodā. Ir izdotas trīs grāmatas: "Vēju palete", "Pa rudens ceļu", "Aiz varavīksnes". Jaunākajā no tām viņa raksta: "Kad beidzot būs pieveiktas/ pasaules ceļu dangas,/ asu zvirgzdu sadzeltās kājas/ aiznesīs mani uz Piena ceļu,/ pa to uz kādu no tuvākām zvaigznēm./ Mājās nākšu jau atpūsties,/ pie mēnesstara kā nūjas/ turoties."
27.10.2020.