Katram cilvēkam noteikti ir kāds talants. Tas var būt ļoti tehnisks vai – gluži pretēji – radošs, māksliniecisks. Kāds ar prieku tajā dalās, cits kautrīgi tur sveci zem pūra. Praulienas bibliotēkā pašlaik apskatāma koša, interesanta un ļoti īpaša izstāde, kuru kopā veidojušas mamma un meita. Fakima Maslabojeva ir liela adītāja jau kopš bērnības, šajā arodā viņu ieveda vecākā māsa.
– Pirmā bija zeķe, lieliem caurumiem, man nepadevās, bet māsa mierināja, ka sākšu adīt un viss izdosies. Taisnība viņai bija. Pēc tam jau gribēju adīt cimdu. Darot sanāca arvien labāk un labāk, līdz biju iemācījusies. Cimdus un zeķes cītīgi adu jau no pusaudžu gadiem. Adīt patika tik ļoti, ka pat apsteidzu savu vecāko māsu, – atceras Fakima Maslabojeva. – Adīšana ir pats vieglākais process, interesanti bija pašai krāsot dziju. Izdzīvoju visu procesu no vilnas līdz pat dzijai. Gadiem ejot adīšana ir ieņēmusi īpašu lomu manā dzīvē. Kad vien bija kāds brīvs brīdis, ķēros pie adīšanas. Arī šobrīd adu un ar lielu prieku.
Izstādē apskatāmi visdažādākie krāsu un izmēru cimdi, un Fakima pastāsta, ka viņa ada tikai rakstainus cimdus.
– Rakstus es nošpikoju, visbiežāk žurnālos, un tad man tos vajag uz papīra, tur man ļoti palīdz meita, kas naski tos pārzīmē. Savukārt krāsas un to salikumi man rodas galvā. Man ļoti patīk košas krāsas. Citreiz liekas, ka ir par spilgtu, bet, saliekot kopā pareizās krāsas, rezultāts ir vienreizējs. Tāpat vienmēr esmu piedomājusi par niansēm, piemēram, ir ieadītas cilpiņas, robiņi. Katrs adījums ir pavisam citādāks, unikāls, – norāda Fakima. – Manuprāt, visskaistākie sanāk bērniem domātie cimdi, laikam tāpēc, ka arī viņiem patīk košās krāsas, raksti. Un vēl mani ļoti aizrauj pavisam mazu cimdu un zeķu adīšana. Tas ir ļoti smalks darbs un prasa milzīgu pacietību, bet rezultāts ir tik skaists.
Fakima ir bagāta, izaudzināti trīs bērni, ir seši mazbērni un četri mazmazbērni. Kā saka kundze, adīšana ļoti ieinteresējusi un aizrāvusi meitu, bet mazmeitām gan tā nav sirdslieta.
– Priecājos, ka šīs prasmes ir pārņēmusi meita, lai gan sākumā nemaz nebija tik lielas intereses par šīm lietām kā man gribētos. Tagad Ņina var uzadīt jebko – džemperus, cepures, cimdus. Arī viņai darbos, ne tikai adījumos, dominē košās krāsas. Gleznas, krustdūrienā izšūti raksti, adījumi – meita prot radīt skaistus, mākslinieciskus darbus. Ņinai ir talants, tikai kautrējas rādīt arī citiem. Es savus rakstainos cimdus jau iepriekš labprāt parādīju izstādē, tāpat mani adījumi ir devušies plašajā pasaulē un silda rokas ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Rokdarbi mums ar meitu ir kas īpašs. Kopā esam adījušas cimdus koristiem uz jubilejām, tas bija rūpīgs kopdarbs, citreiz pat visu nakti negulējām un adījām. Tā mums ir sirdslieta. Kad Ņinu mācīju adīt, viņai bija interese, lūk, tagad var redzēt, cik labi un skaisti izdodas.
Turpina Ņina Erele: – Mamma, gaidot mani, daudz šuva, šķiet, ka tas ir manī iedzimis. Pats pirmais rokdarbs, ar ko es sāku nodarboties, bija šūšana. Savulaik šuvu kleitas, pat kāzu, kostīmus, mēteļus, bērniem apģērbus, rāpulīšus. Mammai arī ļoti patika šūt, viņai visi rokdarbi patīk. Šuva lellēm apģērbu, rotaļlietas. Kādā brīdī es pārtraucu to darīt, tagad pat īsti vairs nezinu, kas bija par iemeslu. Radošums, interese par rokdarbiem man noteikti ir no mammas.
Cilvēks ar māksliniecisku dvēseli un milzu pacietību spēj darināt interesantas, pat neatkārtojamas lietas. Ņinai pietiek gan radošas domāšanas, gan pacietības, jo starp ikdienas darbiem, dažādiem rokdarbiem rada ko pavisam īpašu un smalku – gleznas.
Ņina atklāj: – Pēdējos trīs gadus mana lielākā aizraušanās ir gleznas. Lai gan varētu šķist, kas tad tur ko neizkrāsot, tas ir ļoti smalks darbs, prasa rūpību un pacietību. Audeklu, uz kura ir izveidots zīmējums, katra krāsa atzīmēta ar atbilstošu cipariņu, pasūtu internetā. Vasarā tam laika nav, bet ziemas garajos vakaros ar lielu aizrautību, līdz pat vēlai naktij varu krāsot. Pacietībai gan ir jābūt, arī rezultāts ir skaists.
Kā teic Ņina, mamma ir ne tikai liela rokdarbniece, bet arī aktīva pagasta sabiedriskajā dzīvē.
– Mamma ir liela puķumīle, vāc un šķiro sēkliņas, sēj un stāda, apčubina puķītes. Arī tagad, lai gan jau bija pirmās salnas, lepni zied mammas aprūpētās dālijas, – norāda Ņina. – Mamma ir arī liela dejotāja un dziedātāja, pat nesen, apmeklējot pensionāru pasākumu, kopā ar citiem tīri jestri uzdancoja. Mamma ir enerģijas pārpilna.
23.10.2020.