100 miljoni iespēju – tas ir tas, kas vislabāk raksturo Līgu Dzeni. Kā skaidro Līga, tas ir par strādāšanu ar enerģijām, bet patiesībā šīs iespējas ir saskatāmas jebkurā lietā un vietā gan ikdienā, gan vaļaspriekos. Katra lieta, kas tiek darīta, paver miljoniem iespēju. Katra jauna iespēja, kas tiek izvēlēta, paver trīs citas, cilvēkam atliek tam ļauties, ticēt, ka to spēj.
Līgai Dzenei ir daudz interešu, un, kā pati stāsta, viņai patīk nodarboties ar tām visām.
– Man nepatīk darīt vienu lietu visu laiku. Tā ir iekārtots, ka tā viena lieta strādā un tad kādā mirklī norimst, enerģija aiziet otrai lietai, viss norit pamīšus, plūstoši un, darot vienu, nepaliek garlaicīgi. Piemēram, man patīk gleznot, bet es to nedarīšu katru dienu, jo ar laiku aptrūkstas ideju, enerģijas un kādā brīdī vairs nepatīk to darīt. Tad nāk tā otra lieta, – skaidro Līga Dzene.
– Ja runa ir par māksliniekiem, pirmā doma, kas ienāk prātā, – kā tiek gūta iedvesma?
– Iedvesma ir kas pavisam interesants. Atceros žurnālu „Dadzis", kur mākslinieks attēloja, kā pie viņa atnāk mūza, arī man bija radies iespaids, ka tā ir tā iedvesma. Bet realitātē ir pavisam citādāk. Lielākā daļa gleznu man rodas plenēru laikā. Protams, katram tas ir individuāli, ir cilvēki, kas izveidojuši ieradumu un strādā katru dienu: piemēram, ir mākslinieki, kas glezno katru dienu, vai rakstnieki, kas konkrētu laika posmu ik dienu raksta. Reizēm ir vajadzīgs tas, ka izsaki vēlmi – kā piemēru varu minēt Cesvaines plenēru, kur šajās dienās tev jāsaražo kaut kas. Un tu sāc gleznot – un viss notiek. Man ir gleznas, kas ir tikai iesāktas, daudzas no tām pabeidzu pat pēc vairākiem gadiem, visbiežāk tieši plenēru laikā. Nespiežu sevi tās uzgleznot. Es gleznoju abstrakti, vados pēc enerģijām. Tas ir kā ar jebkuru darbu – tu koncentrējies, esi plūsmā un dari. Ja cilvēks ir pašplūsmā, mūza var arī neatnākt. Arī man mājās ir nolikts molberts, sēžu, bet darbs uz priekšu neiet. Ir glezna, kurai ir nokrāsota tikai puse, pārējais būs kaut kad vēlāk. Būs uzplaiksnījums, un glezna pati pateiks – tagad. Ir jānoķer tas īstais moments, – stāsta Līga. – Plenēri norisinās bieži. Pirmajā gadā, kad aktīvi sāku uz tiem braukt, piedalījos sešos. Tad bija liela iedvesma uz tiem doties, bija kas jauns un neierasts, bet to nedrīkst padarīt par ieradumu. Ir plenēri, uz kuriem vienā gadā gribas, bet nākamajā vairs ne. Nevajag uzspiest tikai tāpēc, ka tas ir. Šogad esmu piedalījusies divos plenēros Cesvainē un vienā – Zosēnos. Mini plenērus mēdzu organizēt arī savās mājās.
Jautāta, kas redzams Līgas gleznās, viņa turpina: – Dabu es negleznoju, man tas liekas garlaicīgi. Tas ir tāpēc, ka, piemēram, puķe tev patīk nevis tāpēc, ka tai ir sarkanas ziedlapiņas un zaļas lapas, bet tāpēc, ka katram augam, katrai lietai ir sava enerģija. Visu caurstrāvo enerģija. Reizēm ir tā, ka es mēģinu gleznot puķi, bet man tā nesanāk, jo cenšos attēlot vizuālo, nevis to zieda esenci. Visbiežāk iedvesmo vieta vai cilvēki jeb tā enerģija, kas ir apkārt vietai, kur glezno. Parasti sāku gleznot ar kādu domu, bet nekad nezinu, kur tā aizvedīs.
Līga atzīst, ka šobrīd gleznošana ir kļuvusi tik ļoti tuva un īpaša, ka nemaz vairs nevar atšķirt, vai tā ir sirdslieta vai dzīvesveids.
– Jebkas, arī hobijs, kādā brīdī kļūst par dzīvesveidu. Ikviena lieta, ja tā tiek darīta ar prieku, izdodas un kļūst par mākslu, piemēram, ēdienu gatavošana. Viss, ko tu dari tāpēc, ka tev patīk, izdosies. Nedrīkst sevi spiest kaut ko darīt un tikai tāpēc, ka tas ir jāizdara. Veicot darbu pozitīvā enerģijas apmaiņā, ar prieku, rodas vislabākās idejas. Kad rokas ir aizņemtas ar kaut ko citu, prāts ir brīvs un rada neiedomājamas lietas. Process iedvesmo, – uzsver Līga Dzene.
Gleznošana nav vienīgā lieta, ar ko Līga nodarbojas. Jau kādu laiku darbi top arī no māla.
– Šis process mani ir interesējis jau ilgāku laika posmu. Braucu uz Kusu uz keramiķa Jāņa Seiksta vadītajām nodarbībām. Ļoti patika process mīcīties ar mālu, veidot dažādas lietas. Pirms tam pati biju izdomājusi, ka tas ir grūts darbs, bet izrādījās, ka nemaz nav sarežģīti, tāpēc, ja kādam gribas mēģināt, bet ir bažas, ka to nespēs, vajag pamēģināt. Tas ir meditatīvs process, norit enerģiju apmaiņa, – norāda Līga. – Laikam jau ar katru lietu ir tā – kamēr nepamēģini, liekas, ka tā ir sarežģīta. Tas pats ir ar gleznošanu. Talantam ir liela nozīme, bet ir jābūt arī kādām pamatzināšanām. Ir nepieciešami treniņi. Iemācoties pamatu, pēc tam to izmanto un rada skaistus darbus. Zinu ļoti daudz mākslinieku, kas nemaz nav īpašās skolās gājuši un mācījušies zīmēšanu, arī es pati. Pamatus man iedeva Kusas pamatskolas vizuālās mākslas skolotājs Agris Sārs. Mākslas skolā nomācījos pusgadu. Pamatskolā piedalījos konkursos, arī olimpiādē, kur ieguvu pirmo vietu un ceļojumu uz Vaiji. Tas bija stimuls darboties tālāk. Ir dzirdēts viedoklis, ka skolas ar mākslas novirzienu cilvēku ieliek rāmjos, neļauj izpausties radoši. Tāpēc ļoti priecājos, ka neesmu gājusi, piemēram, Mākslas akadēmijā. Arī plenēros esmu novērojusi, ka lielākā daļa mākslinieku glezno tradicionāli, es vienīgā laikam izvēlos abstrakto – strīpiņas, krāsu pleķus. Sākotnēji jutos dīvaini, likās, ka daru kaut ko ne tā, bet tam ir jātiek pāri un jādara tas, kas patīk. Man ļoti patīk tumšās krāsas, ne melnā, bet tumša, dziļa zila krāsa. Daudziem tā asociējas ar depresivitāti. Glezna izjūtas rada tevī, tas ir kā skatīties spogulī. Man patīk izjūtas, kad tu ieej tumšā istabā, neko neredzi, bet tur viss ir iespējams. Mūsu izjūtas savā ziņā ir notrulinātas un ticam tikai tam, ko redzam, dzirdam, saožam, bet to, ko sajūtam, neņemam nopietni, lai gan tur ir tik daudz visa kā.
16.10.2020.