Viduslaiku Milānā nabadzīgie ēst to pašu balto kviešu maizi, ko bagātie, varēja tikai reizi gadā – Ziemassvētkos, ikdienā viņi ēda pelēko prosas maizi. No šīs paražas dzima populārais itāļu deserts panetone, bez kura itālim grūti iedomāties Ziemassvētku svinēšanu. Pat tie, kuri palaidīs garām Svētās nakts misi, baudīs saldo cepumu ar glāzi vīna. Panetone galdā būs vēl 12 dienas, līdz Zvaigznes dienai, ar to cienās ciemiņus.
Tradicionālo svētku cepumu cep cilindriskā formā, izveidojot kupolu, izmantojot ūdeni, kviešu miltus, medu, sviestu, olas, cukurotus augļus un rozīnes. Bez tradicionālās Milānas versijas pastāv daudzas citas. Lai cīnītos ar masveida atdarinājumiem, Milānas tirdzniecības palāta 2005. gadā noteica, ka īstai panetonei jāsatur ne mazāk kā 20% cukātu un rozīņu un 10% sviesta, un jau vairākus gadus cenšas panākt tās iekļaušanu līdzās picai „Specialita Tradizionale Garantita" sarakstā, kas apliecina, ka ēdienam piemīt garantētas nacionālās īpatnības. Itāļu emigranti panetones popularitāti vairojuši visā pasaulē.
Par ēdiena un tā nosaukuma izcelšanos stāsta vairākas leģendas. Viena no tām nosaukumu tulko kā „Panna da Toni" („Toni maize") un apgalvo, ka to XV gs. izgudrojis Milānas hercoga Ludoviko Moro pavāra palīgs Antonione, lai glābtu savu šefu, kurš piededzinājis svētku mielastam paredzēto desertu. Citas ir tikpat senas. Itāļu gastronomijas eksperts Stanislao Porcio gan uzskata, ka tās ir radušās visagrākais XIX gs. Ticamākā liekas cita versija: itāļu „pannetone" tulko arī kā „lielā maize". XVIII gs. „Milānas vēstures" autors grafs Pjetro Verri min kopš IX gs. eksistējošo pilsētnieku tradīciju Svētvakarā visai ģimenei pulcēties pie pavarda, gaidot, kamēr ģimenes galva sagriezīs „Lielo maizi" un katram izdalīs pa gabaliņam. Maize simbolizēja Kristu, un mājas apstākļos tā aizvietoja Svēto vakarēdienu. Sāņus atlika gabaliņus, kuriem bija jāglabājas līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Līdzīgu tradīciju apraksta XV gs. humānists Džordžo Valagusta: Milānas valdnieku Sforcu dzimtā Svētvakarā kamīnā aizdedzināja milzīgu baļķi, kuram bija jādeg līdz Zvaigznes dienai. Dzimtas galva to apslacīja ar vīnu, pēc tam no trim speciāli izceptām maizēm, simbolizējot Svēto Trīsvienību, izgrieza trīs gabaliņus, kuri bija jāglabā līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Pārējo maizi sadalīja klātesošajiem. Tajā laikā maizi cepa bez rauga (to sāka pievienot tikai XIX gs. vidū), tāpēc panetone bija plakana. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Milānas konditors Andžello Mota to sāka cept rūpnieciskos apjomos. Šobrīd Itālijā gadā panetoni izcep vairāk kā 7000 tonnu, un, lai vai kāda būtu tās izcelšanās vēsture, skaidrs, ka tā dzimusi Ligūrijas novadā un tās centrā Milānā.
16.10.2020.