Bet mēs neesam saņēmuši šīs pasaules garu, bet Garu, kas ir no Dieva, lai zinātu, ko Dievs mums dāvājis (1. Kor. 2, 12)
Ja gavēņa laiks ir kā saderināšanās un Lieldienu svētki – kāzas, tad Vasarsvētki paver jaunu dzīvi mīlestības pārpilnībā, kas mums tiek dota caur Svētā Gara nonākšanu.
Svētajos Rakstos lietotais vārds „gars" ebreju valodā skan „ruah" (latīņu valodā „spiritus"), kas latviski tiek tulkots kā dvaša, elpa vai dvesma. Radīšanas grāmata tēlaini apraksta, kā Dievs dāvā savu Garu pirmajam cilvēkam: „Kungs Dievs no zemes putekļiem izveidoja cilvēku un viņa nāsīs iepūta dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni." (Rad. 2, 7) Cilvēka gars jeb Dieva dvaša ir realitāte, kuru mēs neredzam, bet kas ir vitāli nepieciešama dzīvībai, gluži kā gaiss, ko ieelpojam. Cilvēka gars nāk no Dieva un vēlas pie Viņa atgriezties, visa mūsu dzīve ir Dieva Gara dzīvināta.
Par ebreju vārda "ruah" bagāto nozīmi liecina tas, ka grieķu valodā šim vārdam ir vismaz 24(!) dažādi tulkojumi. Daudzie Vecās Derības pravietojumi, dažādās zīmes un simboli Baznīcas liturģijā cenšas izteikt šo lielāko Dieva mīlestības dāvanu, ko Tēvs ir sūtījis caur savu Dēlu, – Svētais Gars tiek attēlots kā balodis, zīmogs, roka, uguns, ūdens, pirksts, gaisma.
Svētais Gars ir spēks, kas dod dzīvību un liek ilgoties pēc Dieva. Viņš ir mūsu dvēseles gaidītākais viesis, dzīvā uguns mūsos. Pateicoties Viņam, mēs esam kļuvuši Dieva bērni un mūsu dzīve – dievišķota.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 10.05.2008.
Priesteris ANDRIS KRAVALIS
AGRA VECKALNIŅA foto