Es stāstīšu par bērzu, kurš auga uzkalniņā pie rijas, manā dzimtenē. Jau agrā bērnībā tas saistīja manu uzmanību, jo viņš bija lielākais un skaistākais koks visā apkārtnē. Man viņš likās kā varens valdnieks un tāpēc pie tā jutos drošāk.
Ziemā bieži bērzā sēdēja vārnas, jo aukstāks laiks, jo vairāk tās piepūtās un izskatījās daudz lielākas. Tās tur sēdēja kā tumši spoki. Kādā ziemas rītā bērzs bija pilns sarmas, un, kad atspīdēja saule, tas mirdzēja teiksmainā spožumā. Bija noticis brīnums. Laikam no tā laika es sāku ticēt brīnumiem un vienmēr kādu brīnumu esmu gaidījis.
Kad atnāca pavasaris, tas aicināt aicināja laukā un pirmais skrējiens bija uz uzkalniņu pie bērza, kur tālāk varēja pārredzēt pasauli. Bija atkal gaisma, siltums, jaunas skaņas un smaržas. Visskaļākā bija cīruļa dziesma. Kad tas pacēlās gaisā, es noslēpos aiz bērza, un, lai mani ieraudzītu, viņš trallinot cēlās augstāk un augstāk, līdz dziesma izdzisa. Tad dziesma atkal pastiprinājās un dziedātājs kā noreibis, streipuļodams nolaidās tīrumā, lai pēc brīža atkal atkārtotu to pašu.
Bērzam sāka plaukt un smaržot jaunās lapas, tāpat kā mana jaunā dzīve, un droši vien es biju vairāk noreibis kā cīrulis gaisā.
Pēc karstām vasaras dienām vakaros zem bērza bija patīkams vēsums. Tur es bieži sēdēju. Klausījos, kā tālumā vienmuļi, bet svinīgi griež grieze. Vēroju, kā aiz purva no upes ceļas miglas blāķi. Šajos miglas veidojumos mēģinu saskatīt dažādas ainavas un tēlus. Šeit, gluži negaidot, man pirmo reizi parādījās kāds meitenes tēls; varbūt redzēts, varbūt iedomāts. Pat klusā vakarā lapas sačukstējās vēsmā un tad man likās, ka viņa ir tuvumā. Es biju ļoti kautrīgs un gaidīju, ka viņa sauks manu vārdu. Tos laikos vasaras un gadi bija ļoti gari, laiks nesteidzās, tikai es strauji mainījos. Arvien biežāk es gaidīju, kad viņa sauks manu vārdu un aicinās uz kādu skaistāku pasauli, kurā var ieiet tikai divatā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 08.05.2008.
Autore: JŪLIJS PURVIŅŠ