LIENĪTES KORNETAS rokdarbi ir koši, dzīvespriecīgi, bagātīgi, tie uzrunā ar pārdomātu kompozīciju un ieguldītu rūpību. Precīzu mirkli, kad aizsākusies interese par rokdarbiem, viņa nevar nosaukt, pieļaujot, ka tā izpaudusies jau bērnībā. Jo sevišķi redzot skaistus citu meistaru darbus tirdziņos vai rokdarbu veikalos, vilinājusi doma ko uztaisīt arī pašai.
Lienīte nāk no Cesvaines ciema Kārkliem, mācījusies Kraukļu pamatskolā; 1992. gadu atceras kā lielas pārmaiņas, kad ģimene pārgājusi dzīvot uz Kraukļiem. Tur viņa sākusi strādāt Kraukļu vilnas vērptuvē; sākumā uzkopusi telpas, ar laiku apguvusi darbu pie tītavām, vēlāk jau – pie vērpjamā aparāta. – Domāju, ja vērptuve vēl pastāvētu, strādātu tur joprojām, jo man patika tas darbiņš. Kad biju sasniegusi 23 gadu vecumu, iestājos Madonas vakara un neklātienes vidusskolā. Vīrs mani atbalstīja, pieskatot dēliņu, – pastāsta Lienīte Korneta. Šobrīd viņa dzīvo Cesvainē un rūpējas par savas ģimenes pavardu – ar vīru ir kopā jau 25 gadus, tiek audzināti trīs lieliski bērni.
Vakarskolai sekojuši dažnedažādi bezdarbnieku kursi, tomēr jaunā sieviete ilgi nevarējusi atrast sev ko piemērotu, kā pati secina, trūcis pašpārliecinātības. Tad 2018. gadā pavisam nejauši atnākusi doma izmēģināt ko uztapināt.
– Sākās viss ar to, ka mājā bija sakrājušās avīzes; tā kā biju dzirdējusi, ka no avīzēm pin skaistus groziņus, nodomāju – mēģināšu es arī ko uzpīt. Sēdos pie datora un internetā sameklēju visu informāciju par šo tēmu (kā uztīt trubiņas un tamlīdzīgi). YouTube atradu maza, skaista konfekšu groziņa meistarklasi, pamēģināju uzpīt – it kā sanāca! Jo vairāk pinu, jo labāk izdevās. Biju sapinusi jau līdz tam, ka vīramāte, atnākot ciemos, teica – man esot jātaisa izstāde. Tad savus pinumus sāku dāvināt radiem un draugiem jubilejās. Bērni ieteica ielādēt telefonā Pinterest aplikāciju, jo tur es varēšot atrast idejas saviem darbiem. Tur guvu ne vien idejas pinumiem, bet arī iedvesmu pamēģināt ko uzšūt – brošas, kaprona lellītes, uzfilcēt brošas -, jo tur bija tik daudz ko apbrīnot. Visvairāk mani uzrunāja brošas un skaistās, omulīgās kaprona lellītes.
Sāku savus pinumus piedāvāt internetā, arī draugi kādu pinumiņu iegādājās. Šo nopelnīto naudiņu tērēju, iegādājoties pērlītes, lai darinātu atkal ko citu. Kad tapa lellītes un brošiņas, ievietoju tās Facebook, liels prieks, ka cilvēki atsaucās un darbiņus iegādājās – tā es atkal varēju papildināt izejmateriālus saviem rokdarbiem. Principā rotas sāku gatavot tādēļ, ka kāda meitene no manis bija iegādājusies brošiņu un pajautāja, vai nevarētu izgatavot tai arī pieskaņotus auskariņus. Tā nu aizsākās aizraušanās ar rotu gatavošanu, – teic Lienīte.
Visvairāk šajā procesā viņu aizraujot uzzināt, kāds būs galarezultāts. Pat ja uznākot noguruma brīži, kad jāpiespiežas iesākto pabeigt, atliek vien aizdomāties – diez kā tas izskatīsies? -, lai ar interesi turpinātu iesākto.
Viņa padalās darināšanas knifiņos: – Lai sanāktu skaistas brošas, materiāla izvēlei jābūt gana plašai – dažādu krāsu, izmēru pērlītes, arī dažādu krāsu furnitūra, kristāliņi, fliteri un tamlīdzīgi. Materiālu klāsts ir ļoti liels, un cenas nosaka materiāla kvalitāte – ja vēlies strādāt ar labāku materiālu, nāksies ieguldīt vairāk līdzekļu. Gribētos jau, protams, sagādāt visu uzreiz un to labāko, bet tā gluži nevaru atļauties, tāpēc savu izejmateriālu klāstu papildinu pamazām. Šobrīd „Covid-19" laikā cilvēki maz interesējas par rotām, bet ir arī tādi, kas vēlas iepriecināt sevi un citus šajā nomācošajā laikā ar kādu skaistu brošiņu vai rokassprādzīti. Virziens, ko esmu uzsākusi un plānoju turpināt, ir dabisko akmeņu izzināšana, izmantošana rotu darināšanā.
04.09.2020.