Madonā dzīvojošs amerikānis, rakstnieks, izdzīvošanas entuziasts, kareivis, dārznieks, mīlošs ģimenes cilvēks – šie ir vārdi, ko, visticamāk, vienā teikumā nedzirdam katru dienu, bet tie raksturo DŽASTINU VILJAMU MEIJERU (Justin William Meyer).
Viņš uzaudzis ASV Viskonsinas štatā, daļu bērnības, jaunības aizvadot arī Floridā. Divdesmit trīs gadu vecumā saticis tagadējo sievu, madonieti Vinetu, kas Viskonsinā strādāja apmaiņas programmas ietvaros. – Pēc vasaras viņa aizbrauca atpakaļ uz Latviju, un es pievienojos armijai. Mani nosūtīja uz Afganistānu, tad Irāku. Četrus gadus tās bija „attāluma attiecības", kopā pavadītais laiks šai periodā varbūt sanāca 1,5-2 mēneši. Pēc četriem gadiem dienestu beidzu, mēs apprecējāmies, sarīkojām lielas kāzas Latvijā, bet pārcēlāmies dzīvot uz ASV. Nodzīvojām tur vairāk nekā desmit gadu, bija iekopta māja ar dārzu, veiksmīga karjera. Tobrīd strādāju par „dzīves treneri" – mācīju vadību un personīgo attīstību, paralēli pasniedzu arī apmācības finansēs. Savukārt Vinetai bija ļoti veiksmīga masieres prakse; tomēr bērnu un Vinetas labā izlēmām pārcelties uz Latviju, un tas ir bijis ļoti labs lēmums. Iepriekš biju šeit vairākkārt viesojies, tāpēc zināju, uz ko braucam. Arī bērni Gevins (13) un Adriana (11) iepriekš mācījās latviešu valodu, šobrīd tekoši runā latviski, un arī es šo to māku latviski, – pastāsta Džastins.
Vineta Madonā turpina veiksmīgu masieres praksi, tikmēr Džastinam pārcelšanās uz Latviju pirms trim gadiem bijis kā atspēriena punkts sākt rakstīt. Viņš ir liels grāmatu tārps, uz Latviju pārvesta viņa pāris tūkstošu grāmatu bibliotēka. Attiecīgi interesējis arī pašam izdot grāmatu, atstāt to kā paliekošu vērtību. Tēma pirmajai publicētajai grāmatai izvēlēta tāda, ko Džastins Viljams labi pārzina, – izdzīvošana ne tikai dabā, nepieradinātos apstākļos, bet arī bīstamās, pat ārkārtas situācijās. Grāmata „Simple Survival" pieejama amazon (kur novērtēta ar 4,9 punktiem), arī kindle aplikācijā kā e-grāmata, vai iegādājama pie paša autora. Tā ir piemērota lasīšanai gan ikvienam cilvēkam ikdienišķi negaidītām situācijām (piemēram, apmaldīšanās mežā, avārija uz ceļa un tamlīdzīgi), gan ekstrēmāku nodarbju entuziastiem. Turklāt grāmata sarakstīta viegli uztveramā angļu valodā internacionālai publikai, ņemot vērā dažādu klimatisko zonu īpatnības.
Džastins atklāj, ka interese par izdzīvošanu radusies jau bērnībā, kad viņš piedalījies zēnu skautos: – Pamatu šīm prasmēm apguvu skautos, bet dzīves laikā tas tikai turpinājis pilnveidoties. Bijām draugu grupa, kas ieinteresēta izdzīvošanas prasmēs, testējām pat indiāņu, seno ēģiptiešu tehnikas, piemēram, kā iekurt ugunskuru. Arī kā pieaugušie mēs turpinājām šādus izdzīvošanas pārgājienus, pat nedēļu no vietas pavadot mežā, būvējot dabiskus patvērumus, iegūstot ēdienu no tā, kas atrodams dabā. Bija jāapgūst arī augi – kuri ir indīgie, kuri ārstnieciskie.
Grāmata izdota pirms diviem gadiem, bet tā neesot pirmais rakstnieka veikums. Pēc tam, kad pabeidzis militāro karjeru, Džastins iekārtojies darbā ražotnē, vienkārši lai apmaksātu rēķinus, nesaistot ar to savu tālāko dzīvi. Garlaicības mākts, izfantazējis un manuskriptā sācis aprakstīt pasauli, kurā ikvienam cilvēkam zināmā mērā piemīt maģiskas spējas, kamēr daļa no viņiem maģiju pārvalda spēcīgākā līmenī. Diemžēl šo sabiedrību kontrolē pūķi, kuri varas nolūkos izplata melus, manipulē ar cilvēkiem, ataino pašu radīto realitāti. Stāsta gaitā sabiedrība sāk apzināties melus un saceļas pret šiem vadoņiem jeb „aristokrātiem", lai patiesība nāktu gaismā un viņu vara tiktu gāzta. Zināmas paralēles varētu vilkt arī ar mūsdienu reālo sabiedrību…
– Kopumā ir izplānots sižets deviņām grāmatām, tādēļ tā būs sērija; man ir gatava stāstījuma līnija principā pirmajām piecām grāmatām, jau zinu, kas notiks, kā notikumi attīstīsies. Tagad vasarā reālai rakstīšanai atliek mazāk laika, bet brīvajos brīžos, protams, darbs jau nemitīgi notiek, domas un idejas maļas galvā, un ar rudens sākšanos, domājams, vairāk varēšu pieķerties arī pašai rakstīšanai – radošā procesa aizkulises atklāj Džastins.
Dienas darbs viņam arī ir radošs, bet nesaistīts ar rakstniecību – vairāk nekā gadu viņš strādā par dārznieku alus darītavā „Madonas alus", un šī amata vieta nākusi nejauši.
– Nebija tā, ka tobrīd aktīvi meklētu darbu. Uz „Madonas alu" vienkārši atbraucām nopirkt alu pirms pagājušā gada Līgo svētkiem. Aizrunājāmies par tobrīd „Madonas alū" izsludināto vakanci zāles pļaušanai, bet smējos, ka viņiem mani sanāktu pārāk dārgi algot, jo esmu gana prasmīgs dārznieks. Neesmu gan to apguvis kādās skolās, bet pašmācības ceļā no grāmatām un praktiskā veidā. Mans redzējums bija, ka šeit jāizveido kaut kas paliekošs, kā pieturvieta cilvēkiem, nevis vienkārši sastādot puķes un arī saimnieki to akceptēja. Domāju, šī gada laikā ir paveikts gana daudz, teritorija ir atklājusies no citas puses, ir tapis garšvielu dārzs, alus dārzs, top japāņu dārzs. Bet plānā ir arī lielas ieceres attiecībā uz blakus esošo pļavu, varbūt izveidot skatuves zonu muzikāliem vakariem, – idejas ieskicē Džastins.
Ar augiem un to pazīšanu viņš aizrāvies jau no skautu laikiem, dzīvojot ASV, arī pats iekopis piemājas dārzu. Savukārt kara laikā dārzkopība bijusi kā negaidīta miera oāze. Irākā kareivji tikuši izmitināti nomaļā pilī, kas bijis lepns komplekss – ar pazemes ejām, dārziem, baseiniem. Diemžēl valdošā haosa ietekmē pils bijusi izlaupīta, izpostīta; pat līdz tam, ka kareivjiem nācies meklēt risinājumus, kā atjaunot sarežģīto ūdenspadeves sistēmu.
Džastins emocionālā stāstījumā atminas: – Pēc tam, kad dienas biju pavadījis nemitīgā karadarbībā, mēdzu vakaros sēdēt pie savas istabas ar tulku. Vienā šādā reizē pamanīju, ka pa dārziem staigā vietējais iedzīvotājs civilās drēbēs, kaut ko pačubina, kādu krānu pagriež. Izrādījās, ka viņš ir dārznieks, kurš pils kompleksā nostrādājis 11 gadu, bet tagad vairs nesaprot, ko darīt. Tādēļ viņš turpinot nākt, kā uz darbu… cerībā, ka varbūt kāds par to samaksāšot. Panācu, ka viņš tiek noalgots darbā, jo viņš taču visu tur saprot, tostarp par ūdens sistēmu. Ārpus kaujām ar viņu pavadīju laiku kopā, šos dārzus atjaunojot. Tā bija laba atelpa no ikdienas haosa, biedru zaudējuma…
Piedzīvotais sasaucas arī ar izvēli pārcelties uz Latviju, Madonu, klusu, mierīgu un dabisku vidi, kur nodoties ģimenes dzīvei un savām interesēm. – Piedzīvotais maina tavu perspektīvu, un tu domā par ikdienas lietām citādāk. Sāc saprast laika nozīmi un nozīmi tam, ko tu dari un kas tev ir, – secina Džastins.
28.08.2020.