Kad ASV kosmonautikas administrācijas NASA zinātnieki meklēja produktus, kuri saturētu visvairāk cilvēka organismam noderīgu vielu un varētu tālos kosmiskajos lidojumos ietilpt kosmonautu ēdienkartē, izrādījās, ka vislabāk šīm prasībām atbilst kvinoja.
Šī pēc izskata balandām līdzīgā līdz 3 m augstā Andu kalnu auga sēklām nav konkurentu vērtīgu barības vielu un vitamīnu daudzumā. Rīsa graudiem vai pupiņām līdzīgās sēklas ir izcils šķiedrvielu, olbaltumvielu (satur vairāk nekā graudaugi), tauku un ogļūdeņražu avots, satur A, B, B1, B4 un E vitamīnus, kā arī daudzveidīgus mikroelementus un minerālvielas, to skaitā visas deviņas organismam nepieciešamās aminoskābes un tik populāro omega 3 taukskābi. Par kvinoju saka – tā ir uz viena stiebra izauguši kartupeļi, olas, piens un maize. NASA uzskata, ka to varētu audzēt arī kosmosa kuģos, ārsti – ka tā varētu glābt cilvēci no aptaukošanās un, nemitīgi augot Zemeslodes iedzīvotāju skaitam, – no pārtikas krīzes. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ar vārdiem „Nākotne, kas iesēta pirms 1000 gadiem" 2013. gadu izsludināja par kvinojas gadu. Pieprasījums pēc tās aug, galvenā eksportētāja Bolīvija sava eksporta apjomu 10 gados palielināja 1000 reižu. Sevišķi par to ieinteresējās veģetārieši un vegāni.
Par kvinojas dzimteni uzskata Andu augstkalnes Titikaka ezera apkaimi, no kurienes, pēc leģendas, nācis inku valsts dibinātājs Manko Kapaks. Indiāņi jau pirms 7000 gadu pārtikā lietoja savvaļas kvinoju, bet inku valsts laikā (15.-16. gs.) to jau plaši kultivēja. Tā aug arī nabadzīgās augsnēs, panes sausumu un temperatūru no -8° C līdz 38° C un tāpēc aug arī 2500-4000 m augstumā, kur neizdzīvo ne kukurūza, ne citi kultūraugi. Inki kvinojas sēklas saberza, no iegūtajiem miltiem uz sakarsētiem akmeņiem vai primitīvos pavardos cepa plāceņus, no tās gatavoja fermentētu dzērienu čiču, visizturētāko lietoja reliģiskās ceremonijās. Kvinoju godināja, dēvēja to par „visu sēklu māti", reliģiskās ceremonijās tās sēklas ziedoja Pačamamai – Mātei Zemei. Iespējams, tieši reliģiskā nozīme, kuru indiāņi piedēvēja kvinojai, lika spāņu iekarotājiem to uzskatīt par „nekristīgu" augu. Kukurūzu un kartupeļus spāņi drīz vien novērtēja – sākumā ziedus un vālītes kā dekoratīvus elementus, bet tad sāka lietot pārtikā, turpretī kvinoju aizliedza audzēt un tās vietā lika sēt kviešus un citu Eiropas labību. Kvinojas sējumus iznīcināja, tos saglabāja tikai augstkalnu indiāņi savam patēriņam. Pirms Spānijas kvinoja auga no Čīles dienvidiem līdz Kolumbijas ziemeļiem, bet XX gs. tā saglabājās tikai Peru un Bolīvijas ziemeļos (šīs zemes kādreiz ietilpa inku impērijā). Tagad tā atkal izplatās pasaulē, arī citos kontinentos.
21.08.2020.