Vai R. Blaumaņa radītie velniņu tēli ir ļauni un nerātni, vai draiskulīgi un nepaklausīgi, vai tomēr dziļi sirdī gaiši un dzīvespriecīgi?
Mazie velnēni, kas ellē ir redzējuši tikai dziļu tumsu, nonākdami uz zemes, no sirds priecājas par puķēm un tauriņiem, par zilajām debesīm un sauli, viņi tik ļoti vēlas kļūt par cilvēkiem – krietniem un labiem. Blaumaņa literārajā pasakā „Velniņi" uzvar labais un cilvēcīgais, taču pirms tam mazie velnēni iziet garu sevis pārtapšanas ceļu.
To visu lieliski ir saskatījis Daugavpils teātra režisors Viktors Jansons, veidojot izrādi pēc R. Blaumaņa literārās pasakas „Velniņi" motīviem. Šo iestudējumu caurstrāvo gaišs un labestīgs humors, vitalitāte un dzīvīgums, spēcīgas emocijas un cilvēcība, krāsainība un oriģinalitāte.
Kā rakstījis R. Blaumanis, velniņiem apnicis dzīvot ellē, un viņi nokļūst virszemē – draiskulīgi un nebēdnīgi. Tie ir velnu puisēns Egils Viļumovs un velnu meitene Inese Ivulāne-Mežale. Izrādās, ka netālu ir skaistas zemnieku mājas, kurās ir krietns saimnieks (Ivars Brakovskis) un čakla saimniece (Alda Krastiņa), viņu attiecībās ievīta gan labestības stīga, gan krietna humora deva, gan saimnieces pļāpīgums un emocionalitāte, gan paša saimnieka gudrība un iekšējais miers. Pat tik nenozīmīgs tēls kā vērsis, ko atveido Mihails Samodahovs, ir atklāts tik dzīvs, tik daudzšķautņains un kolorīts, ka, skatoties uz šo varoni, jebkura skatītāja sejā pavīd smaids un pat atskan skaļi smiekli.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 03.05.2008.
Autore: ZINTA SAULĪTE
AUTORES foto