Varakļānu novada „Dzenīšos" saimnieko bioloģiskie lauksaimnieki Rita Dzenovska un Jānis Vīgulis. Viņu saimniecība dibināta 1992. gadā, patlaban tiek apsaimniekoti 200 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Rita un Jānis strādā ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm jau daudzus gadus, bet agrāk nodarbojās ar piena lopkopību un aitkopību. Tagad galvenās nozares ir graudkopība, cietes un sēklas kartupeļu audzēšana.
– Ar lopiem strādāt patiesībā ir visvienkāršāk, gadu gaitā sākām attīstīties, nāca klāt arvien jaunas zemes līdz nonācām izvēles priekšā -būvēt jaunu kūti vai pārtraukt darbību lopkopības nozarē. Izlēmām par labu graudu un kartupeļu, kā arī citu augu kultūru audzēšanai. No aitām atteicāmies tāpēc, ka to audzēšana mums neatmaksājās. Vilki saplosīja 30 aitas, mednieki neko nepasāka – atbrauca pie mums, pastāvēja pie žoga un aizbrauca, lai gan patiesībā nākamajā naktī viņiem vajadzēja vilkus pavaktēt, – stāsta Rita Dzenovska.
Rita un viņas vīrs Jānis uzskata, ka aitas audzēt uz līdzenas zemes un to neapsaimniekot ir grēks. Lopus izdevīgi un pareizi ir audzēt kalnainos apvidos. Lietderīgi izmantojot zemi, iespējams iegūt daudz lielāku peļņu un arī ieguldītais darbs atmaksājas. Sākumā bijis ļoti žēl atdot lopus prom, stress un nepatīkamas emocijas bijušas gan govīm un aitām, gan pašiem, bet, kā uzsver „Dzenīšu" saimnieki, jāieskatās, cik daudziekrīt maciņā.
– Lai tiktu galā ar lopiem, vajadzēja celt jaunu kūti, darba pie šiem dzīvniekiem ir ļoti daudz. Ja mūsu dēls Gundars nākotnē vēlētos darboties ar lopiem, mēs būtu tos paturējuši, bet, tā kā jauniem cilvēkiem nav vēlmes ņemties ar lopiņiem, atdevām tos prom. Tagad pašiem ir krietni vieglāk, – skaidro Jānis Vīgulis.
Kopš pašiem, pirmsākumiem „Dzenīši" ir bioloģiskā lauksaimniecība, šeit tiek audzēti gan sēklas, gan cietes kartupeļi, šogad Rita un Jānis izmēģina 14 kartupeļu šķirnes.
– Sākumā stādījām igauņu kartupeļu šķirni ‘Maret', tā bija laba. Vēl izmēģinājām kartupeļus ‘Carolus', šai šķirnei cietes pakāpe ir augstāka nekā iepriekš minētajai. Mīnuss šai šķirnei ir tas, ka tā ir vēla un bumbuļi ilgi turas pie lakstiem. Rokot ar kombainu, laksti tiek rauti līdzi, un tas ir liels apgrūtinājums ražas novākšanā. Kādam jāstaigā pa lauku pakaļ kombainam, kuram gan to gribas darīt? Pirms trim gadiem nolēmām pamēģināt šķirni no Nīderlandes – ‘Nofi'. Tā ir laba šķirne, jo neiet līdzi lakstiem. Pirms gada savā izmēģinājumu sarakstā iekļāvām kartupeļu šķirni ‘Ardeše' – cietes līmenis ir pāri 20. Runājot par pārtikas kartupeļu šķirnēm, audzējam ‘Carolus', tai nav lakstu puves, arī vaboles neuzbrūk. Lai gan jāsaka, ka vaboles neēd veselos kartupeļu lakstus, tikai vīrusainos. Kurš laksts ir vājāks, tam arī uzbrūk gluži tāpat, kā ir ar cilvēkiem – jo zemāka imunitāte, jo biežāk saslimst. Protams, liela nozīme ir arī šķirnēm. No pārtikas kartupeļu šķirnēm audzējam ‘Aloette', tā ir ļoti ražīga un arī kartupeļiem laba garša. ‘Esmee' – pretēji dažām nosauktajām – ir vidēji agra šķirne un arī ļoti garšīga. Vēl ir divas labas šķirnes – ‘Twinner' un ‘Twister'. Vienai kartupeļi ir apaļi, otrai – gareni, bet abām tie ir ļoti garšīgi. Tāpat izcelšanas vērtas ir šķirnes ‘Levante' un ‘Agria' (piemērota intensīvai audzēšanai), bet tās jau nav vienīgās, kas mums ir. Ir tik daudz, ka visas nemaz nevar nosaukt.
Pie labiem laikapstākļiem iespējams iegūt līdz 30 tonnām kartupeļu. Jābūt ļoti labi samēslotai zemei un kvalitatīviem, veseliem kartupeļiem. Pērn „Dzenīšos" iegūtas 26 tonnas sertificētu sēklas kartupeļu. Kā atzīst saimnieki, pagājušais gads bijis ražai labvēlīgs un arī šogad izskatās, ka tiks iegūta laba raža. Lai ievērotu augu seku, saimniecībā tiek audzētas vairākas augu kultūras: zirņi, griķi, auzas, kvieši, rudzi un ziemas ripsis.
– Bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir jāaudzē dažādas augu kultūras, lai nodrošinātu augu maiņu. Ja saimniecībā ir lopi, var audzēt āboliņu. Tā kā mums lopu vairs nav, audzējam ziemas ripsi. Pērn ripsi nokūlām agri, šogad viss ir novēlojies. Katrs gads izvēršas citādāks. Aizvadītajā gadā audzējām divas zirņu šķirnes – ‘Brunu' un ‘Klāra'. Kopš 2008. gada sadarbojamies ar SIA „Aloja Starkelsen". Mums patīk šī sadarbība, attieksme ir cilvēcīga, nav par ko sūdzēties. Nedrīkst nepieminēt, ka laba sadarbība veidojas tikai tad, ja abas puses rod kopīgu valodu, nevis pastāv katra par sevi. Runājot par zirņu tirgu, izjuka firmas plāni, un ‘Brunu' vairs no mums neiepērk. Cena par vienu tonnu bija ļoti laba, bet acīmredzot ir kādi faktori, kas šos plānus izjauca. Vai nu vīruss, vai kas cits, bet fakts ir tāds, kāds tas ir. Mums ir ziemas kvieši ‘Edvīns' un auzas ‘Laima'. To, cik daudz ražas nesīs graudaugi, nav iespējams precīzi noteikt – viss atkarīgs no zemes struktūras un citiem blakus faktoriem. Valda ļoti aplams mīts, ka bioloģiskais zemnieks var izaudzēt tikai divas tonnas graudu. Tā nav! Labākajās vietās iespējams nokult piecas tonnas, citur – 3,2. Tagad ir pieejami arī bioloģiskie mēslojumi, tikai tie ir diezgan dārgi. Ļoti liela problēma ir tā, ka pērn bioloģiski audzēto graudu cenas pielīdzināja konvenciāli izaudzētajiem graudiem, šogad cenas vispār vēl nezinām. Arī no mūsu zemkopības ministra nav iespējams sagaidīt atbalstu bioloģiskajiem lauksaimniekiem, – viedokli pauž Rita. Jānis piebilst, ka bioloģiskajiem zemniekiem ir grūtības realizēties, jo šī nozare nebūt nav vienkārša.
14. augustā „Dzenīšos" notiks Lauku dienas, kad vienuviet sapulcēsies aktīvākie lauksaimnieki, ieradīsies arī selekcionārs no Nīderlandes. Rita un Jānis aktīvi apmeklē dažādus seminārus un dodas pieredzes apmaiņas braucienos, lai papildinātu zināšanas un gūtu jaunas atziņas. Ir būts Vācijā, Lietuvā, Somijā, šogad plānā bijis doties uz Igauniju, bet vīrusa radītās situācijas dēļ brauciens pārcelts uz nākamo gadu.
Ritas un Jāņa dēls Gundars patlaban mācās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kur smeļas zināšanas, kas nākotnē palīdzēs, kad saimniekošanas groži nonāks viņa rokās. Puisis ir nolēmis palikt savu vecāku mājās un turpināt viņu iesākto kā jaunais zemnieks. Kad Gundars beigs mācīties, kopīgiem spēkiem tiks celta graudu kalte, jo šobrīd tās neesamība rada grūtības.
Jautāti par hobijiem, ar kuriem tiek aizpildīti brīvie mirkļi, Rita un Jānis pasmaida un saka – to būtu daudz, bet laika ir tik, cik ir, tāpēc realizēti tiek vien daži. Rita dejo un dzied, Jānis spēlē un dzied, bet dēls dejo, dzied – katrs savā kolektīvā. Ritas sirdslieta ir puķes – visapkārt mājai vairākās dobēs greznojas dažādas ziedu šķirnes. Jānis un Rita saka – ja nav spēka vai prātā nāk drūmas domas, ir jādzied. Jānim milzu spēku un apņēmību sniedz četrkājainie draugi – Bernes suns Rondo un mazais Lācītis.
– Rudeņos, kad norokam kartupeļus, nolemjam, ka vairāk tik lielas platības neapsaimniekosim, pietiks ar dažiem hektāriem. Pienākot pavasarim, nekas nemainās – atkal apstādām pilnus tīrumus. Mums liels stimuls un motivācija darīt ir tas, ka Gundars paliks te dzīvot un turpinās mūsu darbu. No rītiem pieceļos, izeju pagalmā, un man pretī skrien suņi – tik dzīvespriecīgi, tik laimīgi. Tas man sniedz milzu enerģijas lādiņu un spēku. Ko tad citu mums darīt – iet uz pagastu prasīt pārtikas pakas vai iestāties simtniekos? Nē, ar sevi galā jātiek pašiem. Tie, kuri vēlas strādāt, atradīs darbu. Problēma ir tajā, ka daudzi to negrib. Ja ir galva uz pleciem un darbīgas rokas – tas ir jāizmanto, – pārliecināti ir Jānis un Rita.
28.07.2020.