Liezēres pagasta zemnieku saimniecībā „Vecmeiri" rosās jauni, darbīgi un dabu mīloši cilvēki – Turku ģimene, kas nodarbojas ar bioloģisko graudkopību un piekopj videi draudzīgu dzīvesveidu. Jau iebraucot pagalmā, ir redzams, ka sētā dzīvo īsteni latvieši – augstu mastā plīvo karogs, bet uz galda kūpoša tējkanna ar pašu ievāktu tēju un medu.
– Šurp kopā ar ģimeni atnācām dzīvot 2011. gadā, sākām saimniekot, audzējot gaļas liellopus. Kad nonācām pie secinājuma, ka pie tā jāstrādā intensīvi, izlēmām par labu bioloģiskajai graudkopībai. Tagad jau esam pieredzējuši graudkopji, sākumā daudz sējām kaņepju sēklas Cesvaines novadā un Liezēres pagastā. Matemātika ar graudiem ir labāka, protams, neviena nozare nevar iztikt bez maksājumiem, bet šajā sfērā gan darbs, gan metodika atšķiras. Ar graudkopību nodarbojamies kopš 2016. gada. Ar sievu Aiju Turku kādu laiku kopā rušinājāmies pa savu saimniecību, veidojām mājaslapas. Kad strādājām ar lopiem, mūsu darbošanās bija citādāka. Pāris gadus viņa kursu formātā pasniedz angļu valodu pieaugušajiem, kādu laiku strādāja valodu vēstniecībā. Kamēr kursi nevarēja notikt klātienē, viņa tos pasniedza attālināti online. Pārsvarā pie viņas mācās Cesvaines novada iedzīvotāji. Mēs neskatāmies Latvijas televīziju, ikdienā bieži bērnu dēļ runājam angliski, lai viņi apgūtu valodu. Jau šobrīd bērni tekoši runā angliski, daudz ko saprot arī vāciski, jo skatās multfilmas, kuras viņiem rādām. Ja kādreiz ar sievu gribam runāt tā, lai bērni mūs nesaprastu, lietojam krievu valodu, – ar savu saimniekošanas nozari un ģimeni iepazīstina Mārtiņš Turks.
Viņš atklāj, ka ģimenes pārziņā ir 400 ha liela zemes platība, visi lauki atrodas Cesvainē. Mārtiņš uzskata, ka viņa saimniecība nav ne liela, ne maza – to varētu raksturot kā vidēju. Kā jau bioloģiskajam lauksaimniekam, Mārtiņam regulāri jārūpējas par zemes atpūtināšanu un jāstrādā ilgtermiņā. Lielākā daļa Mārtiņa Turka zemes ir nomāta, līdz ar to tiem, kuri viņam savu zemi iznomā, ir jābūt drošiem, ka tai netiks nodarīts kaitējums un zeme tiks uzturēta labā stāvoklī ne tikai vizuāli, bet arī fiziski.
– Nav daudz tādu iznomātāju, kas prasa, lai viņu zemi apstrādā tieši bioloģiskais lauksaimnieks, bet tomēr tā notiek. Līdz ar to jābūt tā, lai uz lauka dzīvo gan bites, gan mārītes, gan sliekas, lai tad, kad tu brauc ar traktoru pa lauku, aiz tevis staigā putni. Darbi, kas jāpaveic ilgākā periodā, kā atrast agrotehniskos risinājumus zemes apkopšanā, ir izaicinājumi dažādu semināru un arī ārzemju lekciju veidā, daudz skatos Youtube.com. Abi ar sievu labi pārvaldām angļu, vācu un arī krievu valodu, ļoti daudz labas informācijas, kā strādāt bioloģiski, kādas metodes pielietot, varam atrast un uzzināt, lasot informāciju šajās valodās. Sīkie ikdienas darbi ir visdažādākie: kaltes aprūpe, kādas caurules pieskrūvēšana, apkārtnes sakopšana, tehniskā puse. Tas ir jādara jebkuram saimniekam. Šobrīd man regulāri jānojauc bebru uzbūvētie dambji, lai saglābtu to, ko esam līdz šim padarījuši. Neviens cits kā saimnieks to nedarīs, turklāt šobrīd bebriem ir mazuļi, nekādā tehniskā veidā nevaram iejaukties dambju likvidēšanā, viss jādara ar rokām, – skaidro Mārtiņš Turks.
Viņš stāsta, ka ikdienā jāveic arī novērošanas darbi, kad jāizvērtē, kāds ir ražas potenciāls. Mārtiņš atzīst – ja kaut kas šajā nozarē neizdodas, kā plānots, tā ir paša pieļautā kļūda. Tad jāpielāgojas, lai turpmāk nekas tāds neatkārtotos. – Man kā bioloģiskajam lauksaimniekam ir ļoti sāpīgi redzēt ķīmiski apstrādātus laukus, es tos zemniekus nesaucu par konvenciālajiem jeb parastajiem, bet gan par ķīmiskajiem zemniekiem. Šis gads vismaz šeit, Vidzemes augstienē, ir ļoti labs labības audzēšanai – nokrišņu ir pietiekami, arī saules pietiek. Ķīmiskie lauksaimnieki tikai ved un kaisa uz laukiem minerālmēslus, un principā sanāk tā – jo labāk, jo sliktāk. Respektīvi, jo pateicīgāks laiks būs graudu audzēšanai, jo vairāk ķīmijas uz laukiem tiks kaisīts. Tā ir mana lielākā sāpe. Es nesen Madonā nopirku ķiršus, uz viena no tiem bija tārps. Ko man darīt – priecāties vai bēdāties? Nu labāk jau, ka tas tārps tur ir, es viņu noņemu un ķirsi apēdu, toties zinu, ka tas garšo ne tikai man. Citādi jau mēs neko nevaram darīt situācijas uzlabošanai. Lamāties par lietu vai pārmērīgu sauli būtu muļķīgi, jo uz dabu dusmoties ir aplami – dabas procesus nevaram ietekmēt. Ir jācenšas pielāgoties, tāpēc uzskatu, ka ar ķīmisko vielu izmantošanu ir stipri vien jāpiebremzē, lai spētu darboties ilgtermiņā. Cenšamies rast visam risinājumu, ne ar vienu nestrīdamies, mēģinām visu risināt mierīgā ceļā, – skaidro „Vecmeiru" saimnieks.
Mārtiņš stāsta, ka bieži tiek paslavēts no pagasta pārvaldes puses par ceļa uzturēšanu kārtībā. Viņš sadarbojas ar VAS „Latvijas Valsts ceļi": uz Mārtiņa mājām tiek atsūtīts tīrītājs, savukārt saimnieks apmaksā nepieciešamos izdevumus. Kā saka Mārtiņš, viņš esot galvenais ceļa izmantotājs, līdz ar to arī rūpējas par tā stāvokli.
– Kopš mēs atnācām šeit dzīvot, esmu ļoti laimīgs cilvēks. Pašnoteikšanās man vienmēr ir bijusi svarīga, pašiniciatīva jārod katru dienu, jo te neatnāks priekšnieks, kurš pateiks, kas šodien jādara. Brīžiem daudz kas pat ir jāizdomā kā no zila gaisa. Problēmas ir visur, un saimniekam ar tām ir jātiek galā. Brīvības sajūta ir lieliska. Katru ceļa posmu, kas noiets laukos, atskatoties var ieraudzīt – jā, te es biju. Pilsētā, ejot pa ielu un aizejot aiz ielas līkuma, vairs nav iespējams ieraudzīt, kur tu tikko biji. Man nekad nav bijušas ilūzijas par pilsētu – es tur nodzīvoju divdesmit astoņus gadus, – stāsta Mārtiņš Turks.
Jautāts pat potenciālās ražas prognozēm un to, kā laikapstākļi ietekmējuši viņa saimniekošanu, Mārtiņš atklāj, ka pagaidām viss izskatoties ļoti labi, bet nekad jau neko nevarot līdz galam skaidri zināt.
– Graudus iesēju pavēlu, jo bija auksts pavasaris. Ceru, ka pielāgojos laikapstākļiem, pareizi iesēdams graudus pavēlu, bet to manīs, kad notiks kulšana. Tik labu situāciju savos laukos kā līdz šim es nudien nebiju redzējis, nupat atgriezos no lauku apskates, un jāteic, ka redzētais man patīk. Pavērojot, kā visu apkārt esošo ietekmē „Covid-19" krīze, es varu teikt: nenožēloju, ka atnācu uz dabīgo karantīnu. Arī degvielas cenas lauksaimniekiem strauji pazeminājās, tobrīd mums tieši noritēja sējas laiks. Man šī krīze neko sliktu nav nodarījusi. Tas, ka daudziem vārpas krīt veldrē, nav dabas vaina, bet gan mēslošanas apjoms. Ir jāzina, cik daudz mēslojuma augsne ņems pretī, nevar tikai grūst un grūst tai virsū. Ir taču jāprot apstāties, visu vienmērīgi sadozēt un arī atpūtināt augsni, – konstatē Mārtiņš.
Uzdodot jautājumu par brīvā laika hobijiem, Mārtiņš sāk smaidīt un saka, ka vienīgais, ko viņam patīk darīt atpūtas brīžos, ir skatīties interneta video, lai smeltos jaunas zināšanas par savu sfēru. Vēl interesē Amerikas ziņas, lai zinātu, kas notiek tur.
– Kādreiz man patika makšķerēšana – nu šķiet pārāk garlaicīgi. Tad es braucu trofi reidos ar džipiem -pārāk dārgi. Ātrums mani neaizrauj, man tas ļoti nepatīk, es braucu prātīgi. Apkārt pietiek traģēdiju. Apceļot ārzemes arī nav nekāda liela vēlme. Zinot, kas tagad notiek pasaulē, būtu neprātīgi šķiest tik daudz lidmašīnas degvielas, kas pēc tam nonāk dabā un to piesārņo. Sev nākotnē domāju iegādāties elektromobili, kas būtu daudz racionālāks risinājums. Esam uzstādījuši saules kolektorus, gribu arī saules paneļus. Vēlos pēc iespējas mazāk piesārņot vidi. Mēs mierīgā garā izbraucam ar laivu pa ezeru, bet tā jau ir atpūta, nevis hobijs. Lauksaimniecība cilvēku ieliek tādos grožos, ka ir prieks, ja naktī izdodas aizmigt un atslēgties no domām par darbiem, padzīvoties citā pasaulē. Mūsu kaimiņi ir beļģi, kuri šobrīd vīrusa dēļ ir iesprostoti savā dzīvoklī Beļģijā, lai gan vislabprātāk viņi šobrīd atrastos savās lauku mājās. Otri kaimiņi ir austrālieši, kas vīrusa dēļ iestrēga un palika šeit – viņi ir laimīgāki cilvēki. Mēs viens otru atbalstām, palīdzam, ja vajag, – pauž Mārtiņš.
Viņš atklāj, ka vēl ir ļoti daudz darāmā, lai saimniecība būtu tāda, kādu viņš to vēlas redzēt. Plāns bijis izveidot savu sapņu saimniecību desmit gadu laikā, un Mārtiņam ļoti patīk tas, kāda saimniecība jau ir šobrīd. Esot jāstrādā ilgtermiņā, lai sasniegtu iecerētos mērķus, jo graudkopība ir liels izaicinājums. Protams, tiek saņemts arī nepieciešamais atbalsts no attiecīgajiem fondiem, arī Lauku atbalsta dienests darbojas līmenī, un Mārtiņš to visu vērtē ļoti pozitīvi.
21.07.2020.