Praulienas jauniešu centrs „Epicentrs", kas atrodas līdzās pamatskolas ēkai, aktīvi darbojas arī vasaras periodā.
Pirms vairākiem gadiem LEADER projekta ietvaros jauniešu centrā notika telpu renovācija – ievilkta centrālā apkure, atjaunoti logi, kas bija aizmūrēti, un izremontēta 14,9 kv/m liela telpa, papildu jau esošajām telpām. Tāpat centrā tika iegādātas mēbeles: stūra dīvāns, žurnāla galdiņš, kumodes, krēsli, paklāji. Tika sagādātas sporta galda spēles: galda teniss, novuss, galda futbols, gaisa hokejs, biljards. Iegādātas šautriņas, iekārtas boksa treniņiem, trenažieris, spēļu konsules komplekts; mūzikas instrumenti – basģitāra, akustiskās ģitāras, elektriskās ģitāras, bungu komplektu, sintezators. Tobrīd centru apmeklēja Praulienas pagasta jaunieši, kas bija mācījušies Madonas mūzikas skolā, tāpēc mūzikas instrumenti noderēja muzicēšanai brīvajā laikā.
Kā Praulienas jauniešu centram klājas šobrīd, kad to no pagājušā gada septembra vada Imants Pulkstenis, „Stars" devās apskatīt klātienē.
– Mums jauniešu centrā mainījās vadītājs, un tagad uz šejieni cenšos nākt katru dienu, – laikrakstam apliecināja Artūrs Padoms. – Spēlējam dažādas spēles – tautas bumbu, futbolu -, un man ļoti patīk te pavadīt laiku. Kopā ar draugiem ir daudz jautrāk. Iemācos arī daudz jauna – braucam ar velosipēdiem pie ūdeņiem makšķerēt, peldēties, apskatām dažādas šīs puses vietas. Nebiju bijis Ūbānu pilskalnā, Gustavskolā, patīk Dzirnavnieku ezers. Reizēm arī pastrādājam, ir doma attīrīt Dzirnavnieku ezera krastu, lai ērtāk var piekļūt peldvietai.
Uz jautājumu, vai visa kompānija ir no Praulienas, saņēmu atbildi, ka pamatā uz centru nāk vietējie bērni, bet daži ir no citām vietām, piemēram, Monta – no Madonas, Ance atbraukusi no Rīgas. Meitenes vasaras periodā ciemojas pie savām lauku omēm.
Gustavs Alens Zeps vēstīja, ka Praulienas jauniešu centru apmeklē jau ilgāku laiku : – Skolas laikā pēc stundām uz šejieni nācu mācīties, bet pēc mājasdarbu pabeigšanas telpās spēlējām pingpongu. Vasarā daudz dzīvojam pa āru, man vislabāk patīk braukt peldēties.
Renāte Galeja atklāja, ka jauniešu centrs un tā apkārtne ir skaisti sakopta, centra apmeklētāji paši pie tā strādā: – Mēs saslaukām gružus, kad tādi ir, uzmanām, lai viss ir skaisti. No aktivitātēm man patīk spēlēt galda spēles un ārā ar draugiem uzspēlēt tautas bumbu un futbolu.
Alise Boļšakova vēstīja, ka Praulienā ieradusies no Rīgas: – Uz jauniešu centru atnācu mācīties ģitārspēli. Pati ģitāru spēlēju otro gadu, iespējams, rudenī atbraukšu uz „Ģitāristu sesijas" apmācību, esmu par sesiju daudz dzirdējusi.
Ričards Lukašins komentēja, ka visvairāk centrā aizraujas ar ģitārspēli, viņam patīk ar visiem kopā braukt arī peldēties: – Ģitāru man pirms kāda laika uzdāvināja, tagad mācos to spēlēt. Rudenī iešu Praulienas pamatskolas 5. klasē. Praulēnieši man patīk daudz labāk nekā lielo pilsētu iedzīvotāji, šai vietā jūtos kā savējais. Madonā ir skaļums un vairāk cilvēku, šeit esam daudz draudzīgāki, kopīgi darām gan blēņas, gan labumu.
Jauniešu centra vadītājs Imants Pulkstenis neslēpa, ka pandēmijas laikā „Epicentrā" valdīja klusums, tad bija laiks, kad pastiprināti tika mazgātas rokas, ievērota distancēšanās, tagad jaunieši darbojas svaigā gaisā bez īpašiem ierobežojumiem. Centra darba laiks ir no pulksten 14 līdz 17, bet, ja bērni zvana, vadītāja mājas nav tālu, jauniešu gans cenšas bērnus atbalstīt un atskrien arī citā laikā.
– Centru apmeklē 30 pusaudži, daudzi šobrīd dzīvo ārpus Praulienas, līdz ar to pie mums neparādās. Vasarā savukārt uz laukiem pie vecvecākiem atbrauc Rīgas vai Madonas bērni, tie atrod ceļu uz „Epicentru", – informēja Imants Pulkstenis. – Kopš kāda laika esam izveidojuši piecas WhatsApp grupas, katrai no tām ir savs koordinators. Ance koordinē aktivitātes tautas bumbā, Artūrs savāc futbolistus. Vakar, piemēram, bija soda sitieni, žonglēšana ar bumbu, kurš vairāk var pieskarties bumbai. Tāpat noorganizējām futbola maču, paskrēju jaunajiem līdz – bija, ko turēt. Vēl centrā ir ģitāristu grupa un „Klimpu" spēlētāju grupa. Man latviešu nacionālo spēli „Klimpas" ir interesanti iemācīt trešajai paaudzei pēc paša bērnības un jaunības gadiem. Vidējā un vecākā paaudze šo spēli zina, savukārt ekrānu laika paaudzei tā ir pasveša. Tā kā jaunieši sociālajos tīklos ir pieraduši runāt ļoti brīvi, lietojot saīsinājumus, žargonu un pat lamuvārdus, ierosināju neatkarīgi no manis izveidot WhatsApp grupu „Epičalas", kurā viņi var izrunāties, kā sirdij tīk. Taču pārējās grupās cenšamies sazināties literārajā valodā, lietojot komatus un citas pieturzīmes, lietojot lielos burtus ezeru nosaukumos un rakstot cits cita vārdu.
Pie centra ārsienas tikko izgatavots un uzstādīts statīvs velosipēdiem, kas apliecina – jaunieši bieži dodas izbraukumos.
– Vienojoties ar īpašniekiem, gribam sakārtot peldētavu Dzirnavnieka ezera krastā, – komentēja centra vadītājs. – Manā jaunībā ļaudis Praulienā peldējās tepat, dīķī, pirms desmit gadiem peldējās ūdenskrātuvē, pie kuras atradās pirmā Praulienas astoņgadīgā skola (tagad tai pāri iet lielceļš), šobrīd laba peldvieta ir Dzirnavnieks. Uz ezeru ar velosipēdiem dodas brāļi Bērziņi, mēs kopā ar jauniešiem šo vietu arī iesākām apmeklēt. Gribam to sakopt, vajadzīga laipa, tarzāns, bluķīši, kur apsēsties, kāda gružu kaste un lai ir ērti no ezera izkāpt. Vēl aktīvi apceļojam apkārtni. Bijām Lūzā, no ķieģeļu rūpnīcas, kas reiz ražoja sarkanos ķieģeļus, tagad var redzēt tikai ēkas baltos ķieģelīšus… Kādreiz skolotājas Kurātes vadībā ar klasi pats devos līdzīgā ceļojumā – viesojāmies „Vecpoļos" pie kolekcionāra Andra Rimšas, apmeklējām Ūbānu pilskalnu, Lūzu, tagad jauniešiem parādu šīs vietas, dalos atmiņās, kā tur izskatījās toreiz. Ieraugām vairākas lietas, ko vajadzētu uzlabot, piemēram, „Velna skroderis" – lielākais akmens Vidzemē un pēc tilpuma otrs lielākais akmens visā Latvijā. Tas atrodas mūsu pagastā – Kujas upes krastā. Savulaik uz dižakmeni tika balstīts trosu tiltiņš, kas ved pāri upei, tagad pāri šim tiltiņam pāriet nevar, dēļi ir nopuvuši, tas ir bīstami. Praulienas pagasta pārvaldes vadītājs Valdis Gotlaufs solīja rakstīt projektu un sakārtot laika zoba skarto objektu, tūristi bieži dodas šo akmeni apskatīt, ar vietas sakārtošanu nevajadzētu kavēties.
– Visi mūsu velobraucieni ir ar devīzi „Iepazīsti dzimto Praulienu", – turpināja Imants Pulkstenis. – Paredzēts brauciens uz Rāceņa ezeru, vēl gribam sakārtot Praulienas autobusu pieturu, jo tā ir mūsu dzimtās vietas vizītkarte. Tie, kas brauc garām un Praulienā nedzīvo, mūsu pusi iepazīst no šīs pieturvietas. Vizuāli tā šobrīd izskatās šausmīga. Esmu sagatavojis darba rīkus, kopā ar jauniešiem pastrādāsim. Ja 3-4 cilvēki pusi dienas padarbojas, skats varētu kļūt pilnīgi citāds! Līdzīgi kā mašīnai dekoratīvie diski – ja tie ir norūsējuši, autiņš ne pēc kā neizskatās, bet pieliec četrus plastmasas ripuļus, un mašīnas vērtība ceļas, tā izskatās daudz labāk.
Vaicāts par grūtībām darbā ar pusaudžiem, centra vadītājs atzina, ka problēma ir dalībnieku sastāva maiņa: – Nekad nevar paredzēt, kas konkrētajā dienā atnāks. Norunājam, ka darīsim to un to, bet ierodas cita kompānija, un viss jāsāk no jauna. Mēģinu jauniešos ieaudzināt atbildības izjūtu – ja pateici, centies izdarīt! Par vārdiem katram ir jānes atbildība. Vēl cenšos cīnīties pret lamuvārdiem, kas nereti pusaudžu sarunvalodā iezogas. Īpašs prieks par ģitāristiem – iepriekš šādas grupas nebija, tagad bērni čakli apgūst mūzikas instrumentu.
– Man visvairāk patīk tas, ka mums ir vadītājs, kas ierosina dažādas idejas, lai mēs forši varētu pavadīt laiku, – jau palēnām atvadoties, savu viedokli iedrošinājās izteikt Ance. – Vakarā, aizejot mājās, vienmēr ir labs noskaņojums, jo diena ir pavadīta tik forši. Esmu tautas bumbas grupas vadītāja, mums ir 12 spēlētāji, bieži šo spēli spēlējam. Mazliet uzlabojam arī laukumu – krāsojam strīpas, lai vieglāk saprast, kur kas atrodas. Vakar laukumā bija futbola mačs, tajā piedalījās 14 spēlētāji – sen tik daudz atsaucīgo nebija sanācis kopā. Meitenes skatījās un spēli atbalstīja.
10.07.2020.